Februāris 11, 2008, 0:55
Baltajā aploksnē, bez Viņa lūguma man, bija vēl maza papīra lapiņa, kura bija pārlocīta vismaz piecas reizes un ar uzrakstu... atvēršanai tikai pusnaktī...
Šonakt atvēru un izlasīju. Es lasīju. – Patiesībā nav ne Tevis, ne manis. Tās ir tikai Tavas izdomas, ko radījušas Tavas bumbiņas... Tās ir Tava Spēka un Vājuma radītājas, saturētājas un ārdītājas. Tās ir Tavas Lāčplēša ausis un Ahileja papēdis.
Es
turpināju lasīt. – Tālajā bērnībā, Tu īpašos apstākļos saņēmi nūjiņas,
kuras vēlāk samainīji pret bumbiņām. Tās bija Tavas brīnumnūjiņas, kuru
enerģija tika pārnesta uz bumbiņām. Tā ir psihiska enerģija, kas valda
pār Tavām dziņām un pār Tavu seksuālo enerģiju... Tu nevarēsi mīlēt Viņu, kamēr pār Tevi valdīs šī bumbiņu enerģija. Bet ja Tev atņems šo enerģiju... Tu mirsi, tā arī nekad patiesi neiemīlējis Viņu. Mirstot Salamandrai, kas Tevī, mirs arī Mīlestība, vēl patiesi nepiedzimusi. Tāpēc paliec sveiks un dzīvo vien ar savām ilūzijām, jo tāds Tavs liktenis...
Vēstulīti nolicis un bumbiņu cieši savos pirkstos sažņaudzis, piegāju pie atvērtā loga un manas acis palika pie zvaigznēm...
Skatīts (74) | Autors:
Antiņš |
»
Atsauksmes (1) |
»
Izsūtīt |
»
Vairāk
Februāris 10, 2008, 17:39
Šodien es atvēru Viņa man dāvāto aploksni un izlasīju...
TEV
Ja
mani atrodi mirušu, bez dzīvības, tad es Tevi lūdzu, manu miesu atdod
ugunij. Sakur ugunskuru un uzliec manu miesu uz sārta. Ievīsti baltā
palagā, ja nav palaga, dvielī. Ja nav dvieļa, pērnā gada lapās.
Ugunskuram malku izvēlies pats.
Manas
miesas pelnus, sajauktus ar malkas pelniem, izkaisi ziemeļaustrumu
vējā. Vienu sauju ziedo baltajam bērzam, zaļajai eglei un ziedošajai
ābelei. Pelnus uzber uz šo koku saknēm. Pārējos izkaisi vējā, lai vējš
tos aiznes uz Nekurieni...
Manus kaulus aproc zem egles, vai zem bērza, vai ābeles zariem uz šo koku saknēm.
Es Tevi ļoti lūdzu, tikai neguldi manu miesu nevienā kapsētā.
Ja
Tu uzklausīsi manu lūgumu un manu miesu sadedzināsi, bet pelnus
izkaisīsi ziemeļaustrumu vējā, bet pa vienai saujai uzbērsi bērza,
egles un ābeles saknēm, tad es Tevi lūdzu, lai šajā manis noteiktajā
kārtībā piedalās tikai tie cilvēki, kurus es šeit lūdzu.
Izdzēs mani no savas atmiņas un sadedzini visu, kas mūs saistīja.
Šis lūgums ir Tev, jo tikai pie Tevis es atnāku precīzi man vien zināmā laikā...
Tas bija Viņa lūgums man.
Skatīts (91) | Autors:
Antiņš |
»
Atsauksmes (0) |
»
Izsūtīt |
»
Vairāk
Februāris 10, 2008, 15:48
Pārēdies suns pārstāj riet, cilvēks – domāt...
Skatīts (22) | Autors:
Antiņš |
»
Atsauksmes (0) |
»
Izsūtīt |
»
Vairāk
Februāris 10, 2008, 1:20
To es jutu, ka Viņš gatavojas doties prom... Viņa aizbraukšana vienmēr ir noslēpumaina. Tikpat mīklaina, kā Viņa
ierašanās. Šonakt, pēc Viņa uzdotajiem jautājumiem, sapratu, ka Viņa
atsveicināšanās ir uz nenosakāmu laiku... Bet Viņam tāds jēdziens kā
laiks nepastāv un tikai nu jau ar sudrabu iekrāsotie mati liek
atcerēties to laiku, kad Viņš, garos gaišos matus pa vējam palaidis, ziedošas pļavas vidū stāvēdams un galvu atgāzis, skaitīja spalvas spalvu mākoņos...
Viņš
man pajautāja par vientulību. Vai es neesot vientuļš?... Es atbildēju,
ka vientulība ir mana laime, jo tikai būdams pats ar sevi es varu
saklausīt balsi, ko citkārt nomāc pūļa smiekli... Vēl Viņš jautāja
par manu narcismu un par neieklausīšanos citos, par citu ignorēšanu. Es
Viņam atbildēju, ka tas liek man vienmēr būt modram un pastāvīgi domāt
par sevi, jo lauzot galvu citu vietā un citu dēļ, es nolauzīšu savu...
Tad vēl Viņš pajautāja par Viņu, vai es pie Viņas biju?... Es teicu, ka tūkstošreiz Viņa mani var nokaut, bet tūkstoš pirmajā es atdzimšu un lūgšu – Ak, Dievs! Nu kādēļ, kādēļ es Viņu vēl neprātīgāk mīlu!...
Tad Viņš naivi nosmējās un teica, ka Viņam steidzami jādodas prom. – Uz kurieni,- es pajautāju. – Uz Nekurieni!,
- Viņš smaidīja. – Bet Tev vēl jāuzkavējas, pirms Pavasaris vēl
kavējas... Un pasniedzis man baltu aploksni, vieglā solī, kā Ziemas
tauriņš, izlidoja pa durvīm...
Es pirkstos pagrozīju aploksni un nojautu, kas tur, uz baltas lapas skaistā rokrakstā uzrakstīts...
Skatīts (74) | Autors:
Antiņš |
»
Atsauksmes (0) |
»
Izsūtīt |
»
Vairāk
Februāris 9, 2008, 19:08
Jau
Pavasara tuvums. Laiks rit un šķiet, ka es atkarīgs no šī laika. Mana
uztvere mani pieķēdējusi laika ratam un es ripoju tam līdz. Bet cik
ilgi un uz kurieni? Par to nedomāju, jo liekas, ka domāt par to nav
nekādas jēgas. Pareizi, par to nav jādomā un vispār nav jādomā kas bija
un kas būs. Jādzīvo! Jāpiedzīvo dzīve. Bet lai to izdarītu, jānoiet Ceļš un ceļš vienmēr uzdod jautājumus: - Uz kurieni un cik ilgi?...
Jā, bet patiesībā ir tikai VIŅA.
Un šajā Tukšumā, šajā baltajā lapā es zīmēju tēlus un lieku tiem
kustēties. Izrāde ir sākusies. Un kas skatās šo izrādi? Es Pats. Kas
tēlo? Es Pats. Un kas skatās uz šiem abiem? Es Pats. Un kas pārtrauks
šo māžošanos? Arī es Pats. Bet vai gribu pārtraukt? Ja sakrustošu abas
vēlmes, tad arī pārtraukšu un ieraudzīšu atkal... VIŅU. Nē, neieraudzīšu, jo tas būs piepildījums. Tā būs gaismas skatīšana Saulē. Tā būs apžilbšana un Tukšums jeb VIŅA. IRNAVA. Bet IRNAVA ir redzēt tikai Viņu!... IR-NAV
Viņa jeb Irnava ir Saulē redzēt Gaismas okeānu. Visā Dzīvajā redzēt Bezgalīgu Mīlestību. Dzīvē redzēt Mūžīgu dzīvošanu. Lūk, tā ir IRNAVA jeb Es VIŅĀ!
Skatīts (89) | Autors:
Antiņš |
»
Atsauksmes (0) |
»
Izsūtīt |
»
Vairāk