Mans Laiks

Atvadu vārdi Aijai Lesniecei

*In Memoriam

Atvadu vārdi Aijai LESNIECEI

(14.06.1952. – 07.03.2022.)

 

Ziema negribīgi atkāpjoties neļauj vēl vizbuļiem mežmalā uzziedēt. Liedz sniegam pazust no mežiem un lediem no ezeriem. Ziema vēl negrib atdot to kas pavasarim piederētu un ledainajās plaukstās patur Dzīvu Sirdi! Aijas sirdi.

Aija Lesniece šajā saulē ielidoja ar bezdelīgām un lakstīgalu balsīm ziedu mēneša jūnija 14. dienā. Bērnu dienas aizritēja meža, pļavas un strauta skaņu un tēlu pasaulē. Šajā brīnumu telpā kā sapņu pasaulē iegrima un palika. Savā novadā, savā Latgalē.

Pēc Viļakas vidusskolas un Kultūras un izglītības darbinieku tehnikuma pabeigšanas visu savu dzīvi ir veltījusi savam pierobežas (Balvu, Viļakas) novadam. 1971. gada 1. augustā Aija darba gaitas sāk Viļakas pilsētas Bērnu bibliotēkā. No 1985. gada ir minētās bibliotēkas vadītāja. Šo darbu sekmīgi, radoši un atbildīgi veic līdz 2007. gadam, kad Bērnu bibliotēku pievieno Viļakas pilsētas bibliotēkai. No 2007. gada līdz 2016. gada decembrim Aija Lesniece veic bibliotekāres pienākumus apkalpojot un konsultējot bibliotēkas apmeklētājus, organizē tikšanās ar rakstniekiem, dzejniekiem, politiskiem darbiniekiem, dažādu profesiju interesantiem cilvēkiem. 45 gadi no darbīgā mūža veltīti grāmatai, ziediem un bibliotēkai.

Aija bija aktīva dāmu kluba atbalstītāja. Sadarbībā ar dāmu klubu bibliotēkā tika organizētas dažādas nodarbības (netradicionālo rokdarbu; kulinārijas; dārzkopības; ārstniecības augu vākšanas, sagatavošanas un lietošanas; floristikas u.c.), izstādes (seno rokdarbu, apsveikuma kartiņu, piemiņa krūzīšu, sveču u.c.), pasaku stāstīšanas, mīklu minēšanas, seno rotaļu, folkloras sadziedāšanās. Aija vienmēr bija kā pavasara saulīte, ap kuru pulcējās un darbojās bērni un jaunieši.

2011. gada 18. novembrī Aija Lesniece apbalvota ar Viļakas novada Domes Pateicības rakstu par ieguldījumu darbā ar bērniem un jauniešiem un 2016. gada decembrī par mūža devumu bibliotēkā.

Cilvēks aiziet, bet paliek Aijas Lesnieces sapņu pasaule un neatrisināta krustvārdu mīkla ar jautājumu, kas ir cilvēka mūžs? Kāpēc mūžīgā un mainīgā pasaule, kas ir gan apburoša, gan nogurdinoša, šajā bezgalīgajā daudzveidībā liek priecāties, iegūt un zaudēt? Kāpēc? Bet varbūt tieši tāds ir bagāta Cilvēka mūžs!

Ir laiks jau sniegpulksteņiem zvanīt pavasari

Un strazda dziesma martā iederas,

Ir Lieldienas uz sliekšņa, tomēr sniegi

Par spīti datumiem vēl zemi sedz...

                    (Rutta Jeromāne)

 

 

Zaratustra zvēru balsis

 

Vilis Bukšs

***atceroties to dienu februārī, Matīsa dienā garajā gadā...

 

Šovakar kārtojot pierakstus no atvilktnes izcēlu burtnīcu ar piezīmi Tam, kurš pazuda februārī, Matīsa dienā garajā gadā...

 

Patiesība bija skaudra, jo

mobilais izslēgts, visi sakari bloķēti...

lūzuma vietā klusuma pauze.

pēkšņs pagrieziens...

aiz līkuma gaisma,

tālāk jau nesaukta tukšuma pauze.

attēlu tūkstoši...

šajās sekundes simtdaļās,

nākamais mirklis jau piederēs Mūžībai...

***

 

Atmiņā palika

Zaratustra zvēru balsis

Un es dzirdēju Zaratustra zvēru balsis kā atbildes tukšumā...

Viss iet, viss griežas, kā viens varens esības rats. Viss nomirst, viss atdzimst, mūžīgs tik skrejošais dzīvības gads.

Viss sairst, viss savienojas, mūžīgi tiek taisīts esības nams. Viss dalās, viss atvadās, viss atkal satiekas šajā visus aptverošā dzīvības dārzā.

Viss šeit, visapkārt, ikvienā no mums un nav malas, nav gala, kur tikai vidus bez gala.

Šīs atbildes izskan tukšumā. Šīm atbildēm nav atbalss, nav atskaņu... Šīs atbildes neviens nedzirdēs, neuztvers, un viņas nevienam arī nav vajadzīgas. Šīm atbildēm vienaldzīgi paies garām, riteņi tūkstoškārt pārbrauks pāri un nejutīs. Tikai.. tikai mazs, izsalcis kucēns uz mirkli apstāsies, paostīs un peciņu pacēlis... apčurās.

Šīs atbildes ir tikai sev ticību zaudējušā piezīmes uz paša neatbildētiem jautājumiem. Viņa vēlmes, kā satrakojušies kumeļi, paliek aizslēgti aiz dzelzs durvīm. Šos zirgus ar Zaratustra zvēru nagiem neviens nav redzējis, neviens nav izjutis un arī nenojauš. Kā ugunskalns izvirdumā tie tiek novirzīti uz neauglīgām, tukšām un sausām ielejām, lai atdziest, atslābst un mirušajā iesēj dzīvības spēku... Jauniem dārziem.

 

***šīm atbildēm nav atbalss...

 

Pirms vecā Jaunā gada

***Janvāra atkusnī. Nelaikā pamodusies...

 

Vilis Bukšs

***sev

 

Pirms vecā Jaunā gada

Pirms 10 gadiem.

2012. gada 13. janvāra vakarā mani apciemoja Viņš. Kopš februāra svaidījās pa pasauli un 12. janvārī atgriezās Latvijā. Šķiet, ka desmit mēneši, kurus Viņš pavadīja ārpus Latvijas, šim dzīvi tikai saldinājuši... Brašs un varens Viņš nostājās manā priekšā un pastiepis roku sveicienam, noteica: - Ak, Dievs! Dzīve Latvijā tevi ir galīgi sabeigusi un nebrīnīšos, ja vēl pēc desmit mēnešiem tavā rokā trīsuļos vairs tikai senču sirdspukstu savārdzis atspīdums.

No Viņa dzīvesprieka un enerģijas apstulbis aizmirsu piedāvāt šim apsēsties, bet Viņš, pirms paspēju kaut ko bilst, iekrita datorkrēslā un nolauza atgāzni... Es centos vēl labot, bet pieceļoties, spēkpilnais vīrietis salauza arī roku balstu...

Manam paziņam paspruka tādi smiekli, ka šis, krūtis pieturot, kas raustījās kā lapa vējā, iegāzās blakus krēslā. Krēsls gan izturēja, bet kaut kā nelāgi nosprakšķēja. Tagad Viņš rēca ne pa jokam un smieklus valdīdams, no džinsu jakas iekškabatas izņēmis maku un to atvēris, man atskaitīja 30 eiro... - Tas tev par Latvija mantas bojāšanu! Tad izņēma 50 latu naudaszīmi, sniedza man un vēlēja, - Lai vismaz Vecais Jaunais gads Tev atnes smaidu tavās no Latvijas dzīves nogurušajās acīs! Patriot...

Šodien, 2022. gada 13. janvārī.

Saņēmu ziņu, ka Viņš vairs negrib atriezties Latvijā un līdz ar to arī apciemot mani. Viņam dzīve Latvijā šķiet garlaicīga. Viņaprāt te tikai kovids un nekādas jautrības. Viņa vēlējums: Lai dzirnakmeņi griež un maļ, bet paliec Vesels, nesamalts!

 

***Pa vilka pēdām uz citiem medību laukiem...

 

Atnākšana

***Adventa laikā. Decembra sniegā ieputināts bijušā ciema ceļmalas krusts...

 

Vilis Bukšs

***Cilvēkbērnam

 

Atnākšana

Decembra vakaros, kad lielais ceplis bija izkurināts un istabās ieplūdis siltums, kāds ir tikai bērnībā sniegā ieputinātās lauku mājās, vecmāmuļa aicināja mazbērnus uz mūrīša, lai stāstītu par Atnākšanu...

Viņai rokās bija grāmata, kuru viņa nebija izlasījusi, jo nemācēja lasīt. Dzīves lauzējam vecmāmuļas roku pirksti bija āķveidīgi izliekti un pāršķirot lapas grāmatā tie vairāk traucēja kā palīdzēja. Tomēr neskatoties uz to, viņa turpināja lapot grāmatu un stāstīt. Stāstīt par lielāko notikumu Tumsas valstībā, par ATNĀKŠANU.

ATNĀKŠANA vecmāmuļai bija gan kā saules parādīšanās pie apvāršņa, gan kā nosaluša ceļinieka ienākšana siltā istabā. Tālāk dzīvojošo mazbērnu atbraukšana un vecmāmuļas apciemošana arī bija Atnākšana. Tāpat arī plašajā pasaulē noklīduša tuva cilvēka pārbraukšana un vēsts par miesīgā bērna nāvi bija tā pati ATNĀKŠANA. Neziņa kas ir tumsas valstības pavadone Atnākšanas reizēs tiek izgaismota, kā ceļa rādītājs decembra nakts sniegputenī.

Kad stāstam pienāca beigas un grāmata tika aizvērta, vecmāmuļa noglāstīja mūsu, mazbērnu, izpurušos matu cekulus un vērsa uzmanību uz logu, sakot, ka saule rītos gaismu atnes, bet cilvēkbērnam tā jāuztur. Saule ceļu rāda, un cilvēkam ir jāiet. To viņa atgādināja ikreiz, kad Adventa laikā stāstīja pasakas vai vienkārši minējam mīklas.

 

***Gaidīšana...

 

Atgādinājums: Jūsu vakcīna pret Covid-19 joprojām Jūs gaida!

 

Vilis Bukšs

***norāde uz vēstuli

 

Atgādinājums: Jūsu vakcīna pret Covid-19 joprojām Jūs gaida!

Pirms dažām dienām saņēmu vēstuli, kur Nacionālā Veselības dienesta direktors Āris Kasparāns laipni atgādina, ka es vēl neesmu saņēmis savu vakcīnu pret Covid-19. Ar interesi atvēru aploksni. Izņēmu vēstuli un izlasīju. Pasmaidīju, pirkstos pagrozīju un atklāju, ka lapai otrā pusē trekniem burtiem drukāta informācija. Jau paraugoties vien redzu, ka likt šausmināties ir šīs vēstules mērķis...

Protams, es izlasīju. Virsrakstu un pirmo rindkopu. Atmiņā palika ne jau bezmaksas telefona numurs, bet gan tas, ka par vakcīnu Jums nav jāmaksā... Kā tā, iepletu acis! Bet kāds taču par to maksā? Nu ja! Valsts. Laba valsts, neviens nav aizmirsts...

Lasu tālāk. Nu tad tik sākas! Nevakcinētie cilvēki nav pasargāti no inficēšanās ar Covid-19... Visbiežāk slimnīcā nonāk nevakcinēti seniori... Deviņi no desmit mirušajiem ir vecumā virs sešdesmit gadiem... Ja nevakcinēsieties pret Covid-19, būs grūti izvairīties no inficēšanās, smagas saslimšanas un nevarēsiet satikties ar tuviniekiem bez bažām... Hm, padomāju, bet es taču neesmu inficējies, tātad var arī pasargāties! Manuprāt, senioram vēl vienkāršāk izvairīties no saslimšanas, nekā tam, kurš ikdienā strādā. Ja tikai dzīves gaitā seniors nav sabendējis savu veselību, tad laiks vecumā virs sešdesmit gadiem ja ne zelta laiks, tad dimanta gan...

Aploksni ar vēstuli noliekot atvilktnē skumji pasmaidīju par pēdējo teikumu vēstulē ar atgādinājumu, ka ikviens seniors pēc vakcinēšanās saņem pabalstu 20 eiro mēnesī līdz nākamā gada martam. Iespējams, ka kāds ar šiem 100 eiro samaksās par patērētās elektroenerģijas pieaugumu. Kāds ar šiem 100 eiro samaksās par 20 litriem šmakovkas vai par 50 paciņām kontrabandas cigarešu. Kāds par šiem 100 eiro aptiekā pirks zāles pret vakcīnu radītām blaknēm un tā kāds vēl un vēl...

Tomēr es nevakcinēšos. Ja godīgi, nejūtu vajadzību. Aizejot pensijā publisku vietu un pasākumu, apmeklēšana man vairs nav nozīmīga. Austrumu pierobežas gaiss un daba ir mana vakcīna, kas mani, joprojām gaida un ar kuru vakcinējoties es saņemu balvu ne jau eiro un dolāros, bet cietajā valūtā, ko sauc par DZĪVI!

 

 

Jevgenijs Suhovercevs. No cikla „Marienhauzenas dziesmas”

***Jevgenijs Suhovercevs. Ar sirdi un dvēseli Dabas draugs, vēsturnieks, dzejnieks 

 

Jevgenijs Suhovercevs

 

No cikla „Marienhauzenas dziesmas”

 

Dīvains klusums manās mājās – Viļaka.

Krāsns atdzisusi, logā grabinās vējš

un man ir auksti...

Ne par to ir runa.

Es nevienu negaidu...

Ar dzeju krāsni iekuršu

rudens vēja dziesmās sildīšos

vientulībā veldzēšos.

 

Uz galda vīns.

Trīs lapas,

švīku švīkām sašvīkātas

vienu vārdu meklējot,

lai Tev pateiktu

Paldies!

 

Es nevienu negaidu...

Manās mājās nakts

un vīna glāzē naktstauriņš...

Tā tam vajag būt

kad ar dzeju krāsni kurina,

kad ar vēju tubrālības dzer.

 

Tu padomā,

varbūt šonakt

vari atnākt,

pa Piena Ceļu,

lai no tukšas vīna glāzes

izzvejotu naktstauriņu...

 

***

 

Es ietu vakcinēties, ja...

***Tautas veselības simbols.

 

Vilis Bukšs

***ģimenes ārstam

 

Es ietu vakcinēties, ja...

Atbilde ģimenes ārstam

 

Es ietu vakcinēties, ja...

Ja saskatītu reālus draudus savai un līdzcilvēku veselībai.

Ja covid19 nebūtu biznesa projekts, bet slimība, kurai tiek meklēti cēloņi un cēloņsakarības.

Ja vakcinācijas process nebūtu mākslīgi radīta kampaņa ar mērķi atmazgāt finansiālus līdzekļus nezināmas izcelsmes vakcīnu iegūšanai.

Ja vakcinācija nebūtu ēnu teātris uz plašsaziņas līdzekļu izgaismota ekrāna.

Ja vakcinācijas procesa organizatori ar varu neuzspiestu savu viedokli citādi domājošiem.

Ja zāļu aģentūras patiešām veicinātu un aizsargātu cilvēku veselību, nevis kalpotu pagaidu situācijām, kur veikli var izmantot savu stāvokli lielas naudas pelnīšanai.

Ja veselīga dzīvesveida popularizēšana būtu prioritāte valsts, valdības un sabiedrisko mediju ikdienas darbā.

Ja vakcinācija nešķeltu sabiedrību, valstis un tautas.

Ja šī mākslīgi radīta pandēmija neizgaismotu globālas skatuves portāla arkas drānu krokās paslēpušos Arlekīnu, kuram pseidonīms Covid19.

Es ietu, ja Sirds un Veselais Saprāts man to pavēlētu!

 

***Senču ozols - veselīga dzīvesveida simbols.