Irnava jeb Trakās asinis
Jā, jā,
jā… Manis nav! Manis nav vispār! Šeit, starp jums, klīst aizvēsturiska ēna. Ēna
no nekurienes, ēna no nebūtības. Ha, ha, ha… Vai kāds smejas!? Kas tie par
smiekliem? Kas tur smejas? Ei, iznāc un parādies! Nāc! Nāc droši un nebaidies.
Kas tu tāds esi?! Vai tu vispār esi?
Dziļš,
vienmēr esošais klusums. Ritmiska elpa.
Mūžīgā ieelpa un izelpa. Un tomēr vidū, starp ieelpu un izelpu ir vēl kaut kas…
-
- Kas tu
tāds esi?!
Atbildes
vietā tikai klusums.
Saules
staros kūst sniegs. Kaut kur burbuļo strautiņš. Ābola sēkliņā sāk rosīties
dīgsts. Es skūpstu. Es neprāta lēkmē skūpstu, skūpstu jaunas dzīvības asnu.
Reibstu…, reibstu un skūpstu.
Šodien
pabeidzu darbu gleznā un dzejā,
un sēžu pļavā starp augiem, kokiem, kukaiņiem, putniem…, - dzīvības pašā vidū.
Esmu
pabeidzis. Uzgleznoju Himnu Saulei. Uzrakstīju Slavas Dziesmu Dzīvībai. Spēki
izsmelti, jo atdots viss. Visu savu dzīvi esmu veltījis Viņai – IRNAVAI. Un šī
Glezna, un šī Dziesma veltīta Viņai – manu apslēptāko dziņu un neatvairāmo
vēlmju pēdējam punktam. Vēl! Vēl mirkli, jo dīvains vieglums apņem manu augumu,
prāts kļūst caurspīdīgs un redzu tikai vienu – Tevi.
IRNAVA!?!
Ak, ja Tu sajustu kaut daļiņu no manām ciešanām! Ak, ja pāri mūžības okeānam Tu
pasniegtu roku! Ak, ja bezgalības dzīlēs es ieraudzītu Tavu smaidu! Ak, ja Tu
nebēgtu kā apvārsnis, bet paietu pretī un neizgaistu kā varavīksne! Es kliedzu,
es saucu, - Kādēļ man lemtas šīs neizsakāmas ciešanas? Ak,… kaā-dēļ!…
Tas bija
toreiz. Viss liecināja par rudens tuvumu. Mākoņi pēkšņi pašķīrās un atvasaras
saules siltajos, maigajos glāstos nogrand pērkons. Balts zibens apmet
spirālveidīgu loku un paliek dimanta graudiņā. Atvasara… Nekas nav noticis, bet
tikai sācies.
Sāk
snigt. Ūdenī kāds zīmē leduspuķes. Sniegpārslu rotaļā dzird klusus, vārgus
sirdspukstus. Kaut kas dziļš, ļoti tāls un ļoti tuvs sāk rosīties sniega zieda
sirsniņā. Lai arī vēl snieg un putina, sala stindzinošajās skavās dzimst
Pavasaris. Ar sniegputeni atnāk ziedonis. Tas ir skaista un brīnišķīga
piedzīvojuma brīdis, kad sniegpārsla pārvēršas trīsuļojušā trauslā ziedlapiņā
un ledus kristāliņi pārtop raibu tauriņu mākonītī.
Viņa
iznirst kā Varavīksne no Mūžīgās Bezgalības dzīlēm.
Kā
Apvārsnis viņa mani aicina un apbur un mūžīgi tiecos pēc tās.
Kā mans
mīļotais cilvēks viņa mani pievelk un atgrūž.
Kā
sniegbaltā sfinksa viņa raugās zilo debesu bezgalīgi dziļajā punktā pie pamales
un nesatricināmā mierā, zeltaino smilšu sanošajā un baltā sniega mirdzošajā
klusumā viņa noslēpumaini, ar mana mīļotā cilvēka neaprakstāmo smaidu apliecina
Patiesību.
No
Klusuma skan Vārdi
NESADALI.
Sašķelto
savieno
IR – NAV
IRNAVA