...nav/is no...

***

 

Šovakar, kā no gaisa nokritis, pēc divarpus mēnešu prombūtnes, pa durvīm ienāca Viņš.

 

- Sveiks! Negaidīji?... - kā vienmēr, līksms un smaidīgs, ar ķiršu ziedlapiņām izspūrušajos matos, Viņš ienāca istabā un apstājās pie mana datoriņa. - Tu vēl turpini rakstīt?..., - bija pirmais jautājums, ko man uzdeva. - Tā vien šķiet, ka šī azartspēlīte tevi jau aptinusi ap savu pirkstu un tagad rausta kā lellīti, neļaujot atpūsties un baudīt pavasari...

 

- Viss kārtībā, - es atbildēju. - Šis ir viens no maniem vaļaspriekiem... Bet noguris esmu... Tik daudz dažādu aktivitāšu, ka pats tajās sapinies un līdz rudenim neredzu galu...

 

Viņš paņēma futbolbumbu, pagrozīja to savos muzikanta pirkstos un... izmeta pa atvērto logu... - Tagad tev būs iemesls iziet ārā un sameklēt to, - šos vārdus pateicis tā nozviedzās, ka gribot negribot es gāju pēc savas bumbas.

 

- Veco zēn! - sekodams man, šis ierunājās. - Met visu malā! Paņem atvaļinājumu un aizšauj kaut kur... Vienalga kur, bet kaut kur! Uzaicini Viņu. Bet ja šī atsakās, tad zini, ka Viņa piekrīt tam, ka tu vari būt kopā ar citu...

 

- Laikam nekā. Vēl baigi daudz darāmā... - es mēģināju izlocīties un beigt šādi ievirzītu Viņa uzsāktu sarunu.

 

- Draudziņ! - paša izmesto bumbu paķēris un ar kāju gaisā uzšāvis, šis iesaucās. - Tavs darāmais ir tavs dullums, tava apsēstība... Tu gribi to, gribi šo, bet galu galā, nesaņemsi neko!.... Tāpēc baudi dzīvi neko negribot, jo beigu beigās paliksi gribot negribot...

 

***

 

Izrādās, ir tāda „Kārļu biedrība”, vai pareizāk – „Kārļu Loža”. Tajā par biedriem var būt ne tikai Kārļa vārdā nosauktie, bet arī citi, ja Ložas biedri dod savu svētību. Patiesība tāda, ka ne visi Kārļi var būt Ložai piederīgi, jo tā nav pļāpu vieta, bet gan idejiska mantojuma glabātāja...

 

Šonakt „Kārļu Ložā” svin svētkus – savu Dzimšanas dienu. Tas tāpēc, ka Ložas pirmsākumi meklējami 1934. gada 15. maija naktī un saistībā ar Kārli, tā tālā gada un tās dienas varoni...

 

Viņš vakar aizbrauca uz šo tikšanos un arī mani aicināja. Vēl vairāk, aicināja kļūt par biedru... Teica, tas ir tā vērts, jo to dienu slava nezudīs... Es atteicos. Aizbildinoties ar to, ka esmu ļoti saguris... Bet ko man citu bija teikt, ja man vairs nav ne mazākās vēlēšanās iet un darīt, skriet ar galvu sienā kaut kādas tur idejas dēļ...

 

Viņš aizbrauca viens, bet tur Viņu sagaidīs ar ovācijām..., jo Ložas Dzimšanas dienā Viņš visiem atlaiž grēkus (par nenomaksātajām biedru naudām) un svētku svinēšanas vadīšanu koncentrē savās rokās... Šī nakts ir Viņa nakts, kad tiek pieņemts kopīgs lēmums - Darīt!, vai atlikt?... un darīt pēc gada...

 

Viņa tēvs bija šīs Ložas grūto laiku prezidents, bet tēva tēvs – pirmais prezidents...

***

 

Sieviete noasiņoja...

 

Kā es varētu līdzēt? Ko man darīt? Dot savas asinis?... Bet saņemot manas trakās asinis, sieviete būs mūžīgā cietēja... Viņa līdz nāvei būs nelaimīga, bet nāvi nevarēs sagaidīt...

 

Skatījos sievietes acīs un redzēju, ka viņa lūdz palīdzību... - Dari kaut ko!... Palīdzi, lūdzu...., - runāja sievietes acis.

 

No savām asinīm nolēju Dzīvības virskārtu, bet saindēto atstāju aknās. Tad tecināju caur saules un zibens filtriem, skaloju pilnmēnesī... Novērtēju ar odzes zobu un iepildīju ābeļziedos...

 

Atvēru Dzīvības vadu un no trakuma izvējotās, ābeļziedos mērcētās asinis salēju sievietē...

 

Visu atdevu Viņai...

 

***

 

Viņa man iedeva grāmatu un teica, - Izlasi!

 

Tur, tajā grāmatā, viss bija uzrakstīts, viss bija paredzēts par to, kas būs... Visām dzīves situācijām un dažādiem likteņiem. Arī brīdinājumi un aizliegumi un norādes, kas jādara... Tas, kas paņēma šo grāmatu un lasīja, tika baidīts un šausmināts par to, kas būs, ja viņš nepildīs tur rakstīto...

 

Bet šajā grāmatā nebija nekā par to, kas ir... Tajā grāmatā nebija Dzīvības, bet bija mirusi rītdiena...

 

Šajā grāmatā meklēju Mīlestību, bet atradu naidu...

 

***

 

dulls kas dulls...

 

Bērnībā ķērnē iebāzu pirkstu un paliku bez naga... Vecmamma noteica, - Dulls kas dulls! Labi, ja tikai nagu, citādi bez pirksta paliktu...

 

Pusaudža gados kuļmašīnas tītavās iegrūdu roku un paliku bez džempera piedurknes... Krusttēvs, izbrīnīts, ka tik viegli esmu ticis cauri, pateica, - Dulls kas dulls! Brīnums, ja tikai piedurkni paķēra, citādi bez rokas paliktu...

 

Jaunībā melnajā biznesā ieguldīju naudu un paspēlēju motociklu... Tēvs, nesakot ne vārda, tikai grozīja galvu, bet beigās pateica, - Dulls kas dulls! Paldies Dievam, ja tikai motocikls... Varēja galvu noraut...

 

Vēlāk, liktenis piespēlēja jauku meiteni, bet... staiguli. Pēc neilga laika meitene pazuda, bet es dabūju smagu slimību... Māte, klusi raudot, noteica, - Dulls kas dulls! Labi, ja vēl tā, citādi sirdi paņemtu...

 

Tagad dulls no neprātīgas idejas... Viņa, noskūpsta un saka, - Dullais Antiņ! Labi, ja vēl es Tev esmu...

***

 

Mazs bērniņš stāv un galviņu pacēlis skatās, kā Lielais veidojums virsū čurā un taisa pū...

 

- Māmiņ! Kāpēc Lielais onkulis mums virsū čurā? Un ikreiz, sērkociņu aizdedzot pū taisa... Vai viņam nemaz nav kauna?...

 

- Nerunā muļķības! - bērniņa mamma šo aprāj. - Tas taču nav onkulis... Tas ir negaisa mākonis! Un mākonis nečurā, bet līst lietutiņš. Un tie nav sērkociņi, bet zibens, Bet tas, kas tev izklausās kā pū, ir pērkons...

 

- Māmiņ! Bet gliemezim, kas es esmu? Arī mākonis, no kura līst lietutiņš un pērkons pūpina... Es taču no gliemeža nekaunējos...

 

- Bet jākaunas, jo tu esi Cilvēks! Mazs Liels Cilvēks, - pār bērniņu lietussargu nolaizdama pateica māte.

 

***

 

Vecais pareģis...

 

- Zini un atceries, - pirkstu pacēlis vecais vīrs skatījās man acīs un runāja. - Pēc tam izmocīti un pasaules malu malās izmētāti cilvēki pamazām sāks tuvināties viens otram un apvienoties... Jaunas valstiņas dzims Sibīrijā un Kanādā... Ja kāds atradīs magnētisku akmentiņu, tad tas nebūs nekas cits, kā ugunī izkusušo informācijas nesēju atmiņa... Magnētisms nav nekas cits, kā tikai informācija jeb zināšanas, kas saspiestas milzīgā karstumā... Šīs zināšanas mēs nevaram nolasīt, jo nav tādu lasītāju, bet viņas var uztvert ar antenām, kas ir cilvēka smadzeņu krokās jeb dziļvagās... Man šīs antenas ik pa laikam pārraida signālus, vai pareizāk sakot, starojums, kas nāk no magnētiskām vietām, tiek uztverts ar šīm smadzeņu antenām...

 

Es, kamēr pats neesmu pārbaudījis uz savas ādas, visādiem pekstiņiem cenšos neticēt, bet tēloju, ka uzmanīgi klausos un visam, ko viņš stāsta, arī ticu...

 

Viņš atkal man pakrata ar pirkstu un saka, - Netici, netici... Neticīgais vienmēr ir kā sniegavīrs, kurš netic, ka pienāks pavasaris un izkusīs... Lai gan piedzima, šis sniega cilvēciņš, atkusnī... Ja viņš domātu, tad viņam vajadzētu aizdomāties, ka mazai atkusai sekos arī kaut kas daudz lielāks un ka viņš ir uz robežas dzimušais... Arī mēs, starp debesīm un zemi, esam tikai kā šis sniegavīrs...

 

Jā, nodomāju. Viņš vēl cilvēks, bet zina daudz... Tāpēc arī liktenis viņu tik daudz plosījis...

 

***

 

svīre...

 

Viņa spēlēja paslēpes. Viņa gan kaitināja, gan vilināja... Viņas lidojums bija tik trakulīgs, ka lika noreibt, galvai sagriežoties deviņos līkumos un sirdij lecot ārā no krūtīm...

 

Viņas spārniem skaroties zemei, to kāroja saķert viltīgais lapsa, bet tai spārnojot starp baltajiem mākoņiem, to tīkoja iegūt piekūns... Vecais vārna tik grozīja galvu, bet zvirbulēns paslēpās krūmos...

 

Visi viņu redzēja lidojot un nevienam nebija lemts ieskatīties tās acīs... Visi zināja, ka to sauc par svīri, bet neviens nevarēja pateikt, vai tas ir Viņš vai Viņa...

 

Ar saullēktu tā cēlās kā Viņš, bet saulrietā tā aizlidoja kā Viņa... 

 

 

***

 

tumsas ērglis...

 

 

Tā bija pasūtījuma apsūdzība un jaunais, pa karjeras kāpnēm kāpjošs prokurors, tiesas prāvā spīdoši pārstāvēja pasūtītāja intereses...

 

Trīs puišus, roku dzelžos sakaltus, uz neatgriešanos aizsūtīja urāna raktuvēs Krievijas taigā... Tālākais palika kā noslēpums un tikvien, kā trīs mātes saņēma paziņojumus, par dēlu bojā eju varonīgi aizstāvot lielās dzimtenes labo slavu...

 

Locīšanās, pielīšana un drosme uzņemties lietu, kuru pieredzējuši prokurori kategoriski atteicās, jauno karjeristu pataisīja par tumsas ērgli. Īsajā un tumšajā decembra dienā, pēc sprieduma pasludināšanas, jaunais censonis izlidoja ar tumsas ērgļa spārniem, lai nākošā gada maijā, kāda nenotveramā malu mednieka sašauts, no vēl nesasniegtā augstuma iegāztos aizā...

 

 

 

 

***

 

dzīves vilkšana...

 

ik nakti eju gulēt ar domu, kaut aizmigt un uz mūžu... ik rītu mostos ar domām, kā skrējiena beigās pirmajam būt...

 

kāds ilgi vēroja, tad pateica man, tev grūta dzīve... es atskatījos un atbildēju, nāve man elle un katorga būs...

 

kāds jautāja, vai bail man no nāves... es teicu, man šķiet, ka kāpju tai virsū..., jo eju bez mērķa, pats nezinot kur...

 

Loga stiklā kluss blīkšķis... maijvabole, skrien nezin kur... Bet iespējams, ka zina gan, kur...

 

 

 

 

 

 

 

 

***

 

kapucīns...

 

jau agri no rīta, paslēpies kapucē, viņš sēdēja pie zobārsta istabas durvīm... pienāca viņa rinda, viņš turpināja sēdēt...

 

zobārsta pacienti, cilvēku kapucē vairs neņemot vērā, izgāja rindu un aizgāja kur kurais... cilvēks kapucē turpināja sēdēt...

 

darba laika beigās, zobārsts izgāja no savas darba istabas un redzēja cilvēku joprojām vēl sēžot... ārsts pieskārās viņam un pacēla kapuci...

 

zobārsts, kapuci nolaizdams, pārmeta krustu... franciskāņu mūks bija nedzīvs un auksts...

 

 

 

***

 

Šis man čukstēja ausī, - Ko viņi dara, tā piesūkušies viens otram? Vēl vairāk, ielīduši viens otrā...

 

- Pārsūknē enerģiju, - atbildēju. - Pareizāk, pārsūknē informāciju. Precīzāk, apmainās ar informāciju. Tāpēc šie arī ir informācijas nesēji...

 

- Nu, gluži, kā dzīvi!... - šis neatlaidās un turpināja jautāt. - Bet , kad šie šādi saslēgušies, tad tas laikam arī ir tas infoakts...

 

Es pārjautāju, - Tu vēl jautā!?... It kā pats nebūtu otrā līdis.... Bet tas pareizi, viņi tik tiešām ir dzīvi, jo ar mūsu smadzeņu starpniecību atražo paši sevi...

 

***

 

Šovakar, it kā garāmbraucot, pie mani piestāja bijušais politiķis. Pie merša stūres dēls, bet pats, jau krietni pievilcis, ielīda istabā un uz galda uzlika Hemery...

 

- Draugs! Politikā vīlies, dzīvē - arī... Tāpēc arī esmu te, pie tevis. Ja viss būtu OK, tad diez vai es te sēdētu, - pudeli atvēris un glāzītes piepildījis, viņš atkrita krēslā...

 

- Tā jau ir, ka draugus atceramies tikai tad, kad pašiem bēdas, - to pateikdams, es aizgāju pēc kafijas. Kad atgriezos, šis, turpat krēslā, acis aizvēris jau krāca. Tad, pēkšņi, it kā kāds to iebuknītu, pamodās un glāzīti paņēmis teica, - Vismaz septiņas reizes sev esmu teicis, ka metīšu to politiku malā, bet... Tas kārdinājums tik liels, ka nespēju tam pretoties... Tā ir šausmīga atkarība, atkarība no varas... It kā nekas slikts, bet, ja esi iekšā un izrādās, ka politikas zemūdens straumēm esi izgrūsts ārpusē, tad... nelabums kuņģī un sāpes galvā...

 

Kafiju izdzēris, tas negaidīti piecēlās un pateicis "čau"' izskrēja pa durvīm...

 

 

 

 

 

***

 

Emīlija...

 

Bērniņu atrada starp humpalu un mantiņu maisiem, ābolainā vasaras kleitiņā iečunčinātu. Vīrietim, kurš atrada, bija uzdevums maisus sakraut kravas ratos un vest uz izgāztuvi, kur pavasara spodrības mēneša laikā dedzināja visādu drazu.

 

Kaut kāda īpaša nojauta lika vīrietim šo tīstokli, kurā bija cilvēkbērns, nesajaukt ar vecām lellēm, kuras nevienam nevajadzīgas, ar norautām galviņām un rociņām, kas nokarājušās diegos, bija nolemtas sadegšanai atkritumu kalnā...

 

Bērniņš, kuram palaimējās izglābties, bija meitenīte. Neviens nezināja, kas ir viņas māte... un tēvs... Neviens nezināja, kāds viņai vārds. Vietējais mācītājs meitenīti nokrustīja un deva vārdu Emīlija...

 

Varbūt tāpēc, ka meitenīte dzimusi pavasarī un ābeļziedu laikā... Varbūt arī tāpēc, ka bērniņš bija ļoti mīlīgs... Iespējams, arī tādēļ, ka mātei, kas meitenīti laida pasaulē, nebija Vārdu, kurus dot bērnam, ar kuriem tiesāt sevi un ar kuriem pateikties Dievam...

 

***

 

Vecais vīrs grozīja galvu un ne vārda neteikdams dusmojās uz sevi, jo bija neizpratnē par mazdēla rīcību...

 

Viņa mazdēls, trīs augstskolās skolojies inženieris, veica lielus darbus sirmā vīra dzimtas mājās un šo pārkārtojumu rezultātā tika izcirsts vecais ābeļdārzs, nogriezti vairāki simtgadīgi koki un vecais linu mārks aizbērts un nolīdzināts...

 

- Dēls, - teica vecais vīrs. - Tu lielas skolas pabeidzi, saki, kāds ir pirmais un galvenais likums...

 

- Nuuuu... Šķiet, ka desmit baušļi..., - atteica jaunais cilvēks.

 

- Pirms radās baušļi, bija vēl kāds... Visi mēs to zinām... Nedari citam to, ko negribi, lai darītu tev, - smagi nopūzdamies un asaras valdot, sen zināmu patiesību mazdēlam atklāja vectēvs...

 

 

 

 

***

 

Tēvam bija trīs dēli... Visi gudri. Strādīgi un katrs sava amata meistars. Tomēr tēvs bija noraizējies, jo visi trīs bija iemīlējušies kaimiņu meitenē... Visi trīs gribēja ņemt viņu par sievu. Tēvam bija jādomā ko darīt?... un viņš nolēma dēlus sūtīt pasaulē. Viņš bija pārliecināts, ka pēc pieciem prombūtnē pavadītiem gadiem dēli aizmirsīs meiteni un problēma atrisināsies pati par sevi...

 

Vecākais dēls apstājās Īrijā un to redzēja kā labu esam... Šeit atvēra krodziņu, sadraudzējās ar vietējiem, iemīlējās leišu meitenē un to apņēma par sievu... Vēl šobaltdien dzīvo tur un šķiet, ka ar dzīvi apmierināts.

 

Vidējā dēla meklējumu ceļš aizlocījās līdz Austrālijai un nonācis tur redzēja to kā labu esam... Nolīga par datorspeciālistu labā firmā un līdz ausīm iemīlējies taju meitenē to apņēma par sievu...  Šobrīd viņš ir profesionāls speciālists un labs ģimenes tēvs, kurā aug meita un trīs dēli.

 

Jaunākais dēls bija gan Īrijā, gan tajā pašā Dienvidu Krusta zemē, bet ilgāk par pusgadu nevienā no tām neuzkavējās. Viņa ceļš aizvijās līdz Kanādai un Brazīlijai, Marokai un Singapūrai, bet arī šeit viņam pietika tikai ar dažiem mēnešiem, lai nopelnījis kaut cik iztikai, varētu turpināt ceļu uz mājām...

 

Prombūtnes sestā gada pirmā mēneša otrajā dienā (aizkavēja atliktais avioreiss), trešais dēls atgriezās tēva mājā... Viņš atgriezās, jo sirdī visus šos piecus gadus dzīvoja kaimiņu meitene un sava ceļa galamērķī viņš redzēja tikai viņu... Viņš apņēma šo par sievu un dzīvo laimīgi vēl šobaltdien...

 

***

 

Šis pasmējās. – Tu domā, ka kāds tajā profesorā klausās... Nē! Tas, ka visi sēž kā pelītes un uzmanīgi klausās, ir pašapmāns... Viņi ir šeit sadzīti ar sūdainu mietu, tas ir, naudas dēļ... Vai no šīm apmācībām būs jēga?... Nē! Līdz ar lekciju zāles durvju aizvēršanu šīs zināšanas aizvējos kā pieneņu pūkas maija dienvidu vējā...

 

- Jā! Bet ar pūkām aizlido arī sēkliņas... Un tās iesakņosies, – es viņam oponēju.

 

- Tu maldies! – viņš mani pārtrauca. – Var iesakņoties auglīgā vietā, bet sausā, noplicinātā, akmeņainā laukā tās aizies bojā... Un kamdēļ vispār, šāds teātris bija vajadzīgs?... Ja ķeksīša dēļ, tad to varēja izdarīt tāpat, virtuālā līmenī...

 

Virs neteicu neko, bet klusējot piekritu...

 

 

 

***

 

Nākotnes parks...

 

Čūskveidīgas un lodveidīgas būtnes trīsuļojot, un ziemeļblāzmas krāsās mirguļojot, rotaļājas spožas saules izgaismotā tuksneša putekļu dārzā...

 

Garām mēlēm līdzīgas būtnes pārvietojas klusi un zibenīgi. Tāpēc, no malas raugoties, tuksneša dārzs nepārtraukti zibeņo. It kā kāds bez apstājas salutētu...

 

Uzmanīgi vērojot, dārzā esošo būtņu haotiskajā rotaļā var saskatīt konsekventu un mērķtiecīgu darbību... Ja ar pacietību apbruņots vērotājs, sasprindzinot redzi un atverot intuīcijas kanālus, varētu skatīties stundām ilgi, tad viņam atklātos tuksneša dārza rotaļu slēptā būtība...

 

Dārza vidū vērotājs ierauga vienu vienīgo ziedošo ābeli.... Ābeli, kas kā bišu māte, no visām pusēm apsargāta un atbilstoši temperatūras svārstībām vai nu sasildīta, vai atvēsināta. Čūskveidīgās mēles to nepārtraukti laiza un vijoties cauri ābeles ziedošajiem zariem, to baro un mitrina ar savu koncentrēto enerģiju.

 

Bet visas šīs būtnes ir atkarīgas no ziedošās ābeles, jo vienīgā dārza dzīvība ir šī ābele... Zibeņveidīgās būtnes savu dzīvību var uzturēt tikai saskaroties ar ābeli... Pieslēdzoties ābelei, tās uzlādējas un var pildīt savus uzdevumus. Ābele ir šī dārza Dzīvības koks... Vienīgais, kas vēl palicis...

***

 

Sīzifa darbs...

 

Šīs mājas saimnieks nepārtraukti cīnās ar savām problēmām. Tikko viena problēma atrisināta, tā skaties, jau trīs jaunas. Bet tās, kā lavīna, nes jaunas, līdz aprok...

 

Saimnieks, sviedrus rausdams, kaut kā izķepurojas, bet te, skaties, sāk zeme drebēt un zemestrīcē sabrūk no jauna uzceltais...

 

Saimnieks atkal iet uzbrukumā, bet šoreiz izgatavo sev mūža māju un noliek autogarāžā.. Bet, kas tev deva, zagļi nozog auto līdz ar zārku... Seko infarkts un liktenīgais akmens nospiež uz mūžu...

 

***

 

Tikko piegāju pie mājas, te, kā no zemes izlīdis, man priekšā kaimiņš iznira...

 

- Klau! Kā tu domā, kas vinnēs eirošovā?... – par sasveicināšanos vispār nerunājot, šis uzreiz jautā...

 

- Nezinu. Mani tas neinteresē..., - es, gari žāvājoties, mierīgi atbildēju.

 

- Nu, kā!?... Mūsējie taču piedalās... Bet es lieku viens pret divi, ka vinnēs Krievija... Fūzī vinnēja, hoksī arī... Trešo reizi būs kā likts! – šis, kā īsts hokeja un futbola fans, cenšas man ieskaidrot, ka arī eirovīzijas dziesmu konkursā uzvarēs krievi.

 

To, ka mans kaimiņš ir kaislīgs sporta notikumu līdzjutējs un komentētājs, es zināju jau sen. Bet to, ka viņš ir kaiss arī šādu izklaides pasākumu pielūdzējs, uzzināju tikai šodien... 

 

Protams, ar visām ekstremitātēm viņš būs par mūsējiem, bet viņam patīk prognozēt un likt uz galviņām...

 

 

***

 

erozija...

 

Amats, kuru viņš šobrīd ieņem, aizskalojis cilvēkmīlestību, godaprātu, cēlsirdību... Esot šajā amatā viņam izjuka ģimene, bet sieva no otrās laulības aizgāja bojā autokatastrofā... Šajā amatā viņa mēneša atalgojums līdzvērtīgs seniora septiņu gadu pensijai...

 

Amata pienākumu pildīšanas laikā viņa tēvs un māte aizgāja Mūžībā, bet atvadu brīdī viņa nebija... Viņa nebija arī tad, kad dēls smagi saslima un bērnu vajadzēja vest uz operāciju Vācijā...

 

Ieņemamā amata laikā viņam sākās fiziskā ķermeņa sairšanas procesi un ikdienas stress sagrāva organisma imūnsistēmu un atvēra durvis visām kaitēm... Vājais, nogurdinātais ķermenis tika pakļauts briesmāmm...

 

Kādā saulainā pavasara rītā, pēc negulētas nakts, dzerot jau desmito kafijas krūzi un smēķējot cigāru, negaidīti no rokām izkrita smēķis, sagriezās galva un viņš nokrita garšļaukus... Kad ieradās ātrie, bija par vēlu...  Ķermeņa erozija, kas bija sākusies krietni sen atpakaļ, savu paveica...

 

***

 

rukātāja...

 

Manas kaimiņienes kaimiņiene ir visīstākais nemiera gars. Rīta agrumā skrien uz savām siltumnīcām, lai apčubinātu desmitiem dažādu stādu... Paiet laiciņš īss un skatos, šī apkrāvusies kā kamielis, bīda ratiņus ar pirkumiem no tirgus. Pēc brīža atkal, iet kā tanks, bet šoreiz man nezināmā virzienā...

 

Šķiet, ka dienas otrajā pusē viņas enerģija trīskāršojas. Savā mazdārziņā viņa rukā kā traktors, tad vēl paspēj kaimiņienei noteikt īsto asinsspiedienu, vēlreiz aizskriet līdz bodei, apmeklēt savu slimo tanti un pievakarē brāzties uz tautas namu, lai kopā ar pārējiem vietējās dramatiskās kopas dalībniekiem gatavotos izrādei, kur viņai jātēlo laiska mātes meita...

 

Tas vēl nav viss.. Viņai obligāti jānoskatās kārtējais vakara seriāls, jaunākās ziņas televīzijā un jāpāršķirsta vietējā avīzīte. Tad vēl vīram pagatavo garšīgas vakariņas, piezvana meitai un... Nezinu, kad manas kaimiņienes kaimiņiene dodas nakts mierā un kad ceļas no rīta... Jādomā, ka nakts viņai paiet siltumnīcā, sargājot tomātus no pavasara salnām...

 

***

 

esence...

 

Vecais vīrs teica, - Tu saki, nevar būt?... Tad skaties un uzmanīgi vēro...

 

Viņš paņēma deviņas collas garu naglu un iegriezis savā platajā plaukstā, ar skaistu atvēzienu to ietrieca trīscollīgā priedes dēlī... - Tas ir tikai naglas ceļš, bet esence ir citur, - ar stangām no dēļa naglu izvilcis, viņš teica. - Būtība ir mīlēt to, kam dod. Nav svarīgi, ko tu dod, vai rozi rokā, vai šķēpu sirdī... Svarīgi, dot ar mīlestību...

 

Es biju nesaprašanā... Vecais vīrs, redzot manu apjukumu, vēlreiz lika ieklausīties. - Viss var būt un saproti pareizi šo vārdu jēgu. Radīt un ārdīt var tikai mīlot...

 

***

 

vāverīte...

 

Iesauku "vāverīte" sieviete dabūja pirms trīsdesmit trīs gadiem, kad viņu, jaunu skolotāju, toruden tā nosauca vienpadsmitās klases puiši.

 

Tajā tālajā gadā, absolvējot pedagoģisko institūtu, tēvs viņai uzdāvināja vāverādiņu puskažociņu. To viņa uzģērba, kad bija uzsnidzis pirmais sniegs un kopš tās dienas, palamu dabūjusi, kažociņu vairs neuzģērba, bet noslēpa vecmammas pūra lādē.

 

Gadu steigā "vāverīte" saglabāja jaunavību un nemanot pārvērtās par vecmeitu, kura uz seksu skatījās kā netīru un nevajadzīgu nodarbošanos, bet patiesībā viņai slāpa un ļoti ilgojās pēc sava sapņu prinča... Arī šobrīd, arī šonakt viņa vēl cer un gaida... Arī vāverādiņu kažociņu izņem no lādes, izpurina... un ar saldrūgtām asarām aprasotu atkal atliek atpakaļ...

 

Jāatzīst, ka liktenis "vāverītei" bija piespēlējis cieto riekstu, bet to viņa nepārkoda, pat necentās pārkost, bet cēli asti pacēlusi tēloja, ka laiž gar ļipu...

 

***

 

ekspertīze...

 

ekspertu grupa veica izpēti un beigās parakstīja atzinumu: "Varas mehānisms darbojas saskaņā ar Dieva, Dabas un Cilvēka likumiem. Iejaukšanās struktūrā izjauks gadu tūkstošiem veidoto iekārtu un radīs haosu. Lai uzlabotu pašreiz pastāvošo kārtību, jāaiziet uz bērzu birzi un jāieklausās putnu balsīs... Jāatliek visi varas darbi, kad zied pļavas un lauki, dārzi un meži... Kad no putnu balsīm trīc gaiss un no ūdeņu iemītnieku priekiem mirgo ezeri un upes... Kad visapkārt dzimst un pamiers noslēgts".

 

Atzinumu parakstīja bērziņš, lācis, strazds. Akceptēja līdaka, lapsa un gulbis.