Ko viņi domā, stārķa ligzdu ieņēmuši? Vai izjūt lepnumu, vai tā ir tikai iedomība, augstprātīga uzpūtība... Ko viņi iedomājās, pirms svešās mājās iebruka?
Vārnai dieviņš krāšņu spalvu tērpu atsvēris ar nekaunīgu drosmi. Baložiem gļēvumu ar svētā miera misiju. Tad kas viņus vieno, lai cita sētā saimniekotu?
Kas ir tas, kas kārdina, bezkaunīgos un svētulīgos svešā malā plosīties? Vai vēlme izplesties un izstiepties līdz apvārsnim. Jo ir taču pavasaris... Bet pavasarim sekos vasara ar atbildību par izdarīto un rudens, ar augļiem. Tad ziema un sastingums, kad vēlmes saruks un tām pāri klāsies balts, pūkains svētā miera sniegs...
Mani apvēdīja vasara, ar naktsvijolīšu aromu, liliju skurbu un tumšsarkano ķiršu rotaļīgumu. Visapkārt bites sanēja, kamenes zumēja un putni dziedāja. No mākoņa nolaidās un matos iesēdās vējš, bet saule zeltainu dienvidu gleznoja...
Pie kristālūdens avota, zaļas pļavas vidū, starp margrietiņu un rudzu puķu tūkstošiem, liepziedu tronī es redzēju Sievieti... Viņas saulainos matus rotāja roze varavīksnes krāsās, un augumu apvējoja mirdzošu tauriņu spiets. Vienā rokā Viņai bija uguns otrā ūdens bumba, kas zibeņodamas griezās pretējos virzienos.
Sieviete smaidīja un Viņas smaids ar burvju spēku aicināja pie sevis visas dzīvās radības, kas tobrīd atradās troņa tuvumā... Arī es, pats neapzinoties un pārdabiskas varas aicināts, tuvojos Viņas pasakaino ziedu krēslam...
- Ok, Karaliene, - es teicu, - kāpēc Tavā tuvumā tik daudz gaismas, prieka un jautrības? Vai tad pēc šīs uzburtās pasakas nesekos nakts, rudens un stindzinošā ziema?... Kāpēc Tu smaidi un liec šīm nabaga radībām un man tuvoties Tev, zinot, ka viss tas beigsies un šai pasakai sekos vilšanās, bezcerība un sāpes?...
Sieviete skatījās uz mani un smaidīja. Es sajutu, ka Viņas smaids liek aizmirst visu, ko tikko teicu un mīklains spēks arī manī atbrīvoja smaidu... Ar man nezināmu brīnumatslēdziņu Sieviete atvēra durvis uz manu bezjūtīgo sirdi...
Kad Zeme ietinusies tumsas palagos un
pelēkajās dienās stiepj rokas pret Debesīm, tad Saulīte, sava Ceļa viszemākajā
punktā nokāpusi, sniedz savus Gaismas starus māmuļai Zemei.
Janvāra pirmajās dienās, Saule un Zeme ir
vistuvāk viena otrai. 2. janvārī Saule visciešāk pieglaužas Zemei. Viņas
Gaismas rokas apskauj salstošo, ledaina tukšuma apdvesto Zemi un notiek tuvības
akts. Šajā notikumā dzimst Brīnums!!! Šis Brīnums ir Jauna Dzīvība, Jauns gads
un Jauns Saules cikls.
Šis Brīnums, kas piedzimis Saules un Zemes
apskāvienos, simbolizē Mūžīgo Mīlestību, mūžīgo tieksmi pasniegt roku tam, kam
salst, kas tumsā iegrimis alkst pēc mīlestības.
Saules un Zemes mīlestībā dzimušais BRĪNUMS
vienmēr atdzimst kā BEZGALĪGA MĪLESTĪBA.
Pilnības iemiesojuma laikā vislielākais
Brīnums TU. TU, kas sevī nes Saules Brīnumdares likumu: vismelnākajā
tumsā ieejot, aizdegt Mīlestības Gaismu.
Pusnakts vārdi...
Sniegbaltās Sfinksas bezgalīgi dziļas un gudras
acis raugās zilganā punktā pie apvāršņa. Viņas sejas vaibstos atspīd manas
mīļās sievietes pārdabiskais tēls. Viņai virs galvas Bezgalības kronis un
pavasara saules izgaismoto zilo debesu dzīlēs skan vārdi... Mīlu...
Un tikai Viņas dziļa un vienmērīga elpa sarauj un
izpleš Visumu. Es ieplūstu Viņā un Viņa Manī. Es saplūstu Visā un Viss Manī.
Bezgalīga Mīlestība un Ir neizsakāma viļņošanās...
Es atgriezos... Mani saņēma silts mīļas sievietes
smaids. Viņas pirkstiem iegrimstot manos matos un karstajām lūpām pieskaroties
manai vēsajai pierei, skanēja vārdi: eh,
manu antiņ! Atgriezies īstenībā...
pusnakts vārdu turpinājums...
Mana Dzīve ir mana filosofija, dzeja, mana glezna
un reliģija. Manas saulrieta ciešanas un mana rītausmas svētlaime. Un Viņa,
vienmēr bēgošais apvārsnis, ir tikai mana Dzīve...
Katru dienu es ciešu un manas ciešanas ir
neizsakāmas. Katru dienu manu sirdi plosa mūžības dziņa. Katru dienu manā sirdī
deg bezgalīgu ilgu uguns un nepārvarama tieksme liek nesamierināties ar
caurvēju, un nepārtraukti aicina pēc kaut kā tik bezgalīgi tāla un reizē arī
pie kaut kā bezgalīgi tuva...
Es esmu un palieku nesaprasts un neizprotams. Ja
redzu noslēpumaino Dimanta Zvaigzni, mani ievieto psihiatriskajā slimnīcā un
saka, ka es jucis. Ja es cīnos par taisnību, tad saka, ka es traks. Ja runāju
patiesību, tad saka, ka esmu slims... Jā, arī tā ir mana dzīve.
Un atkal un atkal mani nomierina Viņas vārdi...
Viņas pusnakts vārdu klusais plūdums, kurā atmirdz ziemas zvaigžņu tālais
spīdums... Un tikai atbalss, atbalss... antiņ!, Tava Dzīve ir arī Mana
Dzīve..., kā vakarblāzma izdziest ziemas naksnīgajās debesīs...
piebildes pusnakts vārdiem…
Tobrīd es runāju par dzeju, bet mana Māte...
aizgāja,
kā Saule, klusi, aiz apvāršņa…
Man parādījās vīzija - Mātes saraudātās acis.
Es lūdzu: Māt, kad Tu biji starp mums, es
neizžāvēju asaras Tavās acīs, tad atļauj to izdarīt tagad…
Un saki, kā lai es izpērku savu vainu!?...
Māte atbildēja: Mīli cilvēkus. Mīli citus tā, kā Tu tagad mīlētu mani...
Un atkal mani nomierināja Viņa… Viņa iznāca pavasarī,
rīta pusē un agri no rīta, saulstaru pavadīta. No Viņas lūpām izlauzās sen
aizslēgtie vārdi: Mīli! Atceries Mātes
vēlējumu…