nezin...

pusnakts atbilde...

 

Es Viņam teicu: - Manas acis vienmēr pavasaros slīgst debesu dziļumos un sagaida atgriežamies pirmos cīruļus, baltos gulbjus un jautrās bezdelīgas. Manas ausis tver klijāna griezīgos smieklus un rudeņos dzērvju žēlabainās klaigas. Manas plaukstas tur maigo bitīti un raibo mārīti, bet manas rokas sniedzas pēc skudras ūdens peļķē iekritušas. Manas lūpas apmīļo baltsārtos ābeļziedus un rudzupuķu zilās zvaigznītes, bet ar pieri es piespiežos baltā bērza un varenā ozola stumbram. Cieši apskāvis es pieglaužos decembra sniegos ieputinātajai zaļajai eglītei. Dīvainas trīsas mani pārņem, kad pret marta tīrajām debesīm kokos kāpj dzīvības sula un mostas dzīvais no sastinguma...

 

Viņš acis aizvēris ar pirkstu urbināja degunu un tikai viņam vien zināmas melodijas ritmos turpināja šūpoties... Es turpināju savu stāstījumu. - Man sirds sāp, kad dzirdu mednieku šāvienu troksni, kad zvejnieku tīklos ķepurojas nabaga zivtiņas. Kad zāģis griež zaļu dzīvību un izkapts slepkavo ziedošā pļavā. Man sāp... Un te Viņš atvēra acis, izstaipījās kā jauns lauva un pajautāja: Vai Tev no tā visa labāk?... Ja nē, tad nestāsti.

 

Es atpletu muti, lai atbildētu, bet Viņš jau noskaldīja:

- Domā, draugs, domā... Domā, lai izprastu savas dzīves jēgu. Domā minūti, stundu, dienu, mēnesi, gadu. Domā visu mūžu. Ja arī tad nevari izprast, tad Tev nav lemts to saprast...

 

 

 

sarunas pārtraukšana pusnaktī...

 

Šonakt sniga. Satiku Viņu atpakaļceļā. Izspūrušiem matiem, smaidīgu un apsnigušu. – Kur Tu steidzies... Tie bija pirmie un vienīgie vārdi, ko Viņš man pateica. Tad bija sarunas pārtraukums stundas garumā...

 

Saruna atsākās ar manu jautājumu. – Saki, kā var vērot pasauli un būt vienaldzīgs?... Kā vērotājs var būt nevērīgs?...

 

Atbildes vietā Viņš izšņauca degunu un paņēmis plaukstā sniega piku ar to izberzēja pieri... Tad Viņš teica. – Tava pārspīlētā tieksme uz apvārsni, uz Tavu iedomu bezgalību... un vēl Tava cīņa par taisnību... ir tikai Tavas seksuālās enerģijas nepareiza virzīšana.

 

Man klusējot, Viņš turpināja. – Nemāni sevi. Nav tādas taisnības, kuras dēļ jālien no ādas ārā. Nav tādu pilnības kalngalu, kuru dēļ uzbrūkot jāaizstāvas. Nav paradīzes, kuras dēļ šī vienīgā Dzīve jāpārvērš par elli. Nav...

 

Es atgriezos bezdomās...  

 

 

 

 

jautājums pusnaktī...

 

Vakar

uzsnigušais sniegs

šodien

kusa, bet vakarā piesala... Pagājušajā naktī bezdomās atgriezies,

šovakar

pārdomāju...

 

- Esmu pabeidzis. Uzgleznojis un uzrakstījis Slavas Dziesmu Viņai. Spēki izsmelti, jo atdots viss. Visu savu Dzīvi esmu veltījis Viņai! Un šī Glezna, un šī Dziesma veltīta Viņai – manu apslēptāko dziņu un neatvairāmo vēlmju pēdējam punktam. Vēl! Vēl mirkli, jo dīvains vieglums apņem manu augumu, prāts kļūst caurspīdīgs un redzu tikai vienu – Tevi.

 

Es sāpēs iesaucos, - Ak, ja Tu sajustu kaut daļiņu no manām ciešanām! Ak, ja pāri mūžības okeānam Tu pasniegtu roku! Ak, ja bezgalības dzīlēs es ieraudzītu Tavu smaidu un Tu nebēgtu kā apvārsnis, bet paietu pretī un neizgaistu kā varavīksne! Es kliedzu, es saucu, - Kādēļ man lemtas šīs neizsakāmas ciešanas? Ak,… kaā-dēļ!…

 

Es jautāju Viņam, - Kādēļ man šīs mokas?...

 

Viņš atburkšķēja: - Tāpēc, ka Tu esi sūds!... Tāpēc, ka sūds vienmēr ir sūds un dimants vienmēr ir dimants. Sūdu var likt dimanta krēslā, bet tāpat viņš smirdēs. Dimantu var iemest sūdu čupā un tāpat viņš mirdzēs. Vērtību nezaudēs.

 

Viņš turpināja. – Nu, prasti runājot, Tu kā tārps... Vanags Tu neesi. Bet nebēdā. Katram savas sāpes. Tārpam tārpa, vanagam vanaga... 

 

Es biju nesaprašanā un jautājuma vietā paskaidroju, - Bet tomēr esmu pateicīgs Dievam, ka tāds esmu...

 

- Nu, tad Tev Laba Sirds!,- Viņš atcirta.

 

 

 

pusnaktī...

 

Šovakar

gāju pie Viņa, lai nomierinātu satraukto prātu. Viņa nebija mājās, bet pie durvīm, kuras vienmēr bija neaizslēgtas, šoreiz karinājās neredzēta slēdzene... Un te pēkšņi durvis pavērās un tajās parādījās Viņš...

 

Viņš priecīgs iesaucās, - Sveiks!

 

Es atrūcu, - sveiks..., un pārgāju uzbrukumā... - Tu mani vari uzskatīt par sātanu, par psihiski slimu maniaku, par... Labi, pietiek, pats pateikšu, ka es esmu zvērīgs maniaks un sātans, jo mans uzdevums šajā pasaulē ir radīt psihisku šoku un piesārņoto, strutaino apziņu izdedzināt ar zilu uguni. Mans uzdevums ir izsmiet un iedvest bailes šīs pasaules tā dēvētajiem godīgajiem, prātīgajiem, čaklajiem un kārtīgajiem pilsoņiem. Mans pienākums ir uzspridzināt šīs pasaules ačgārno kārtību un radīt pirmatnēju haosu šīs sabiedrības prātos un asinīs...

 

Viņš sāka zviegt, it kā smieklu gāzi būtu sarijies... Es tikai turpināju, - Es Tev piedāvāju savu pērtiķa purnu, lai ieskatītos Tavās kristāldzidrajās acīs un paraudātu par Tavu pasakaino smaidu. Es Tev un tādiem kā Tu piedāvāju savu tārpa ķermeni, lai apvītos Jūsu zeltainajam, rožūdenī mazgātajam un ar mirrēm iesmaržotajam augumam. Es Jums piedāvāju savu ērzeļa dzimumlocekli, lai ietriektu starp balti žilbinošiem zobiem Jūsu svētās jaunavas burvīgajā mutē...

 

... ha-ha-ha... Viņš rēca... Tad, negaidot kļuvis ļoti skumjš, pajautāja: - Vai Tu pie Viņas biji?... Atbildi nesagaidījis, teica: - Tavs patmīlīgums ir tik liels, ka Mīlestību, kuru Tu tik bieži piesauc, esi padarījis par izsmieklu. Runājot tieši, Tev Mīlestības vispār nav, tikai neprāša uz bezdibeni aicinoša godkāre...