pusnakts atbilde...
Es Viņam teicu: - Manas acis vienmēr pavasaros
slīgst debesu dziļumos un sagaida atgriežamies pirmos cīruļus, baltos gulbjus
un jautrās bezdelīgas. Manas ausis tver klijāna griezīgos smieklus un rudeņos
dzērvju žēlabainās klaigas. Manas plaukstas tur maigo bitīti un raibo mārīti,
bet manas rokas sniedzas pēc skudras ūdens peļķē iekritušas. Manas lūpas apmīļo
baltsārtos ābeļziedus un rudzupuķu zilās zvaigznītes, bet ar pieri es
piespiežos baltā bērza un varenā ozola stumbram. Cieši apskāvis es pieglaužos
decembra sniegos ieputinātajai zaļajai eglītei. Dīvainas trīsas mani pārņem,
kad pret marta tīrajām debesīm kokos kāpj dzīvības sula un mostas dzīvais no
sastinguma...
Viņš acis aizvēris ar pirkstu urbināja degunu un tikai
viņam vien zināmas melodijas ritmos turpināja šūpoties... Es turpināju savu
stāstījumu. - Man sirds sāp, kad dzirdu mednieku šāvienu troksni, kad zvejnieku
tīklos ķepurojas nabaga zivtiņas. Kad zāģis griež zaļu dzīvību un izkapts
slepkavo ziedošā pļavā. Man sāp... Un te Viņš atvēra acis, izstaipījās
kā jauns lauva un pajautāja: Vai Tev no tā visa labāk?... Ja nē, tad
nestāsti.
Es atpletu muti, lai atbildētu, bet Viņš jau
noskaldīja:
- Domā, draugs, domā... Domā,
lai izprastu savas dzīves jēgu. Domā
minūti, stundu, dienu, mēnesi, gadu. Domā visu mūžu. Ja arī tad nevari izprast,
tad Tev nav lemts to saprast...
sarunas pārtraukšana
pusnaktī...
Šonakt sniga. Satiku Viņu atpakaļceļā. Izspūrušiem
matiem, smaidīgu un apsnigušu. – Kur Tu steidzies... Tie bija pirmie un vienīgie
vārdi, ko Viņš man pateica. Tad bija sarunas pārtraukums stundas garumā...
Saruna atsākās ar manu jautājumu. – Saki, kā var vērot
pasauli un būt vienaldzīgs?... Kā vērotājs var būt nevērīgs?...
Atbildes vietā Viņš izšņauca degunu un paņēmis plaukstā
sniega piku ar to izberzēja pieri... Tad Viņš teica. – Tava pārspīlētā
tieksme uz apvārsni, uz Tavu iedomu bezgalību... un vēl Tava cīņa par
taisnību... ir tikai Tavas seksuālās enerģijas nepareiza virzīšana.
Man klusējot, Viņš turpināja. – Nemāni sevi.
Nav tādas taisnības, kuras dēļ jālien no ādas ārā. Nav tādu pilnības kalngalu,
kuru dēļ uzbrūkot jāaizstāvas. Nav paradīzes, kuras dēļ šī vienīgā Dzīve
jāpārvērš par elli. Nav...
Es atgriezos bezdomās...
jautājums pusnaktī...
Vakar
uzsnigušais sniegsšodien
šovakar
- Esmu pabeidzis. Uzgleznojis un uzrakstījis Slavas
Dziesmu Viņai. Spēki izsmelti, jo atdots viss. Visu savu Dzīvi esmu
veltījis Viņai! Un šī Glezna, un šī Dziesma veltīta Viņai – manu
apslēptāko dziņu un neatvairāmo vēlmju pēdējam punktam. Vēl! Vēl mirkli, jo
dīvains vieglums apņem manu augumu, prāts kļūst caurspīdīgs un redzu tikai
vienu – Tevi.
Es sāpēs iesaucos, - Ak, ja Tu sajustu kaut daļiņu no
manām ciešanām! Ak, ja pāri mūžības okeānam Tu pasniegtu roku! Ak, ja
bezgalības dzīlēs es ieraudzītu Tavu smaidu un Tu nebēgtu kā
apvārsnis, bet paietu pretī un neizgaistu kā varavīksne! Es kliedzu, es saucu,
- Kādēļ man lemtas šīs neizsakāmas ciešanas? Ak,… kaā-dēļ!…
Es jautāju Viņam, - Kādēļ man šīs mokas?...
Viņš atburkšķēja: - Tāpēc, ka Tu esi sūds!... Tāpēc, ka
sūds vienmēr ir sūds un dimants vienmēr ir dimants. Sūdu var likt dimanta
krēslā, bet tāpat viņš smirdēs. Dimantu var iemest sūdu čupā un tāpat viņš
mirdzēs. Vērtību nezaudēs.
Viņš turpināja. – Nu, prasti runājot, Tu kā tārps...
Vanags Tu neesi. Bet nebēdā. Katram savas sāpes. Tārpam tārpa, vanagam
vanaga...
Es biju nesaprašanā un jautājuma vietā
paskaidroju, - Bet tomēr esmu pateicīgs Dievam, ka tāds esmu...
- Nu, tad Tev Laba Sirds!,- Viņš atcirta.
pusnaktī...
Šovakar
gāju pie Viņa, lai nomierinātu satraukto prātu. Viņa nebija mājās, bet pie durvīm, kuras vienmēr bija neaizslēgtas, šoreiz karinājās neredzēta slēdzene... Un te pēkšņi durvis pavērās un tajās parādījās Viņš...Viņš priecīgs iesaucās, - Sveiks!
Es atrūcu, - sveiks..., un pārgāju uzbrukumā... - Tu mani
vari uzskatīt par sātanu, par psihiski slimu maniaku, par... Labi, pietiek,
pats pateikšu, ka es esmu zvērīgs maniaks un sātans, jo mans uzdevums šajā
pasaulē ir radīt psihisku šoku un piesārņoto, strutaino apziņu izdedzināt ar
zilu uguni. Mans uzdevums ir izsmiet un iedvest bailes šīs pasaules tā
dēvētajiem godīgajiem, prātīgajiem, čaklajiem un kārtīgajiem pilsoņiem. Mans
pienākums ir uzspridzināt šīs pasaules ačgārno kārtību un radīt pirmatnēju
haosu šīs sabiedrības prātos un asinīs...
Viņš sāka zviegt, it kā smieklu gāzi būtu sarijies...
Es tikai turpināju, - Es Tev piedāvāju savu pērtiķa purnu, lai ieskatītos Tavās
kristāldzidrajās acīs un paraudātu par Tavu pasakaino smaidu. Es Tev un tādiem
kā Tu piedāvāju savu tārpa ķermeni, lai apvītos Jūsu zeltainajam, rožūdenī
mazgātajam un ar mirrēm iesmaržotajam augumam. Es Jums piedāvāju savu ērzeļa
dzimumlocekli, lai ietriektu starp balti žilbinošiem zobiem Jūsu svētās
jaunavas burvīgajā mutē...
... ha-ha-ha... Viņš rēca... Tad, negaidot kļuvis ļoti skumjš, pajautāja: - Vai Tu pie Viņas biji?... Atbildi nesagaidījis, teica: - Tavs patmīlīgums ir tik liels, ka Mīlestību, kuru Tu tik bieži piesauc, esi padarījis par izsmieklu. Runājot tieši, Tev Mīlestības vispār nav, tikai neprāša uz bezdibeni aicinoša godkāre...
Comments