Artūrs Ločmelis
*laikrakstā "Vaduguns"
Dimanta dzīsla – no Abrenes caur Viļaku līdz Munameģim
Kad fakti mijas ar mītisko
Mūspusē pazīstamais Viļakas novada iedzīvotājs VILIS BUKŠS stāsta, ka nostāstus par dimanta dzīslu dzirdējis vēl būdams mazs puika. Tolaik onkuļi garajos rudens un ziemas vakaros, petrolejas lampu gaismā darīdami mājas darbus, mēdza stāstīt dažādus stāstus. Tad arī līdz jaunieša dzirdīgajām ausīm pirmo reizi nonāca mītiem apvīts nostāsts par dimanta dzīslu, kas šķērso Viļakas novadu. Tas aizrāva un ieinteresēja. „Ja reiz šādas leģendas ļaužu atmiņās mājoja, tas nozīmē, ka nostāsti par dimanta dzīslu atceļojuši vēl no tālākas senatnes. Protams, dimanta dzīsla, ko zinātnieki it kā atklāja 15 kilometru dziļumā zem zemes un kura stiepjas arī zem Viļakas novada, ir tikai hipotētisks spriedums. Savukārt pavisam reāli fakti liecina, ka vēl padomju laikā zinātnieki Latvijā, tostarp mūspusē atrada iežus ar dimantiem raksturīgu sastāvu. Jebkurā gadījumā katrai lietai, kā mēdz teikt, ir savs āķis, aiz kura var aizķerties, un nostāsti nekad nav bez pamata. Tas ir elementāri. Laicīgais ar garīgo allaž caurvijas. Tāpat ir ar dimanta dzīslu, kad fakti mijas ar mītisko. Šīs lietas viena bez otras nepastāv. Mītiskais allaž ir kaut kas neizzinātais un nesaprotamais, bijušais un nereti aizmirstais, bet tas vienmēr slēpj daļu patiesības,” pārliecināts V.Bukšs. Uz jautājumu, vai mūspuses iedzīvotāji patiešām neguļ uz liela naudas maisa, paši to nemaz neapzinoties, V.Bukšs smej, ka dažkārt mēdz jokot, - ja mūspusē būtu kāds miljonārs vai miljardieris, kurš būtu gatavs investēt izpētes urbumos, uz šo jautājumu mēs droši vien saņemtu skaidru atbildi. Tajā pašā laikā viņš pārliecināts, ka mītiskajai dimanta dzīslai labāk ļaut gulēt mierā un lieki to netraucēt. „Lai uzsāktu dimanta dzīslas meklējumus, nepieciešami cilvēku un finanšu resursi, jāpiesaista tehnoloģiskās iekārtas. Patiesībā, tas ir koks ar diviem galiem. Varbūt kāds patiešām kļūtu stāvus bagāts, bet visiem labi zināms, kā pasaulē notiek cīņa par resursiem – ar dažādu interešu sadursmēm, alkatību un netīrām politiskām spēlītēm. Turklāt vai mūspuses iedzīvotāji no tā būtu ieguvēji? Vai kāds vēlas redzēt izjauktu lietu dabisko kārtību, ar izrakņātām un vēlāk pamestām šahtām un karjerām? Krietni labāk ir izbaudīt to enerģiju, ko izstaro zemes dzīles, nevis gaidīt naudas grābējus, kuri mākslīgā veidā ietekmēs dabisko vidi. Arī citviet pasaulē ir pavisam reālas dārgakmeņu dzīslas. Piemēram, Dienvidāfrikas republikā, kur valsti šķērso zelta dzīsla. Vai vienkāršajiem iedzīvotājiem zemes dzīļu bagātības nes pārticību un laimi? Gluži pretēji. Strādniekus nodarbina šahtās, savukārt tikai neliela daļa cilvēku gūst peļņu un kļūst bagāti,” spriež V.Bukšs.
Saglabāt sapni un neizjaukt lietu dabisko kārtību
V.Bukšs stāsta, ka no šķietamas laimes var lielā bēdā iedzīvoties, tādēļ labāk dzīvot ar sapni un mierā. Piemēram, attīstot ekoloģisko tūrismu un mītisko dimanta dzīslu pārdot kā tūrisma produktu. „Tā mēs iegūtu krietni vairāk - priekš sevis, savas dvēseles, sirds un miesas. Krietni vērtīgāk ir apsēsties uz akmens un izjust mūspuses lieliskās dabas enerģiju un dziedinošo spēku, ieklausīties sevī un sajust harmoniju. Tā būtu svētība, kas nāktu ikvienam - ne tikai pašiem, bet arī tūristiem,” pārliecināts V.Bukšs.
To, ka mūspuses apvidus ir patiešām īpašs, viņš lasītājiem atgādina arī vēsturiskus faktus. Piemēram, kā stāsta V.Bukšs, mums ir garšīgākās, veselīgākās un ar dabisko melno pigmentkrāsu bagātākās upenes Latgalē. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad Viļakas novadā ciemojās franču uzturzinātnieki, viņi kārtējo reizi uzsvēra mūsu upeņogu vērtīgās īpašības un interesējās par to eksporta iespējām uz Rietumeiropu. Tieši Kiras, Vēdas (Vjadas) un Kūkovas (Kuhvas) baseinos augušās ogas ir vērtīgākas par Francijā kultivētajām. Tāpat, kā stāsta V.Bukšs, mūspusē ir baltākie lini Baltijā. Bijušajā Abrenes apriņķī audzētie lini gan Lietuvā, gan Igaunijā organizētajās izstādēs pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados ieguva atzinību ar savu stiprību un baltumu. No mūsu linšķiedras darinātos izstrādājumus angļi dēvēja par Latgales zīdu un tālāk pārdeva amerikāņiem, kuri vēlāk to izmantoja arī džinsu ražošanā. „Mūspuses pierobeža ir savdabīga ne tikai ģeoloģiski, bet arī vēsturiski. Savukārt atgriežoties pie nostāstiem bagātās dimanta dzīslas, jāteic, ka visi mīti laika gaitā diemžēl pazūd. Tas ir dabisks process, tādēļ tos jācenšas iespējami ilgāk saglabāt. Pretējā gadījumā nebūs nedz dimantu, nedz skaisto mitoloģisko stāstu un sapņa par to, kādas bagātības slēpjas tepat, mums apkārt,” aicina V.Bukšs.
Re, kā!
Saka, ka viens no pašmāju ģeologu eksotiskākajiem sapņiem ir dimantu atrašana Latvijas teritorijā. Vai mešanās spīdīgo dārgakmeņu meklējumos ir utopiska laika kavēšana? Ne gluži.
Latvija atrodas uz Austrumeiropas platformas, kuru uzskata par perspektīvu jaunu dimanta atradņu provinci. Vairākās vietās uz tās - Somijā un Krievijā (Arhangeļskā) - jau notiek dimantu ieguve. Perspektīvākie rajoni, kur varētu atrast tā dēvētās kimberlītu piltuves - dimantu koncentrācijas vietas - ir starp Ventas un Abavas upi Dienvidkurzemē.
Dimantus parasti atrod tā sauktajās kimberlīta piltuvēs — vietās, kur pirms miljoniem gadu zemes garozā notikuši grandiozi sprādzieni, kuru dēļ šķidrā magma nonākusi līdz zemes virspusei. Spiediena un temperatūras ietekmē veidojas dimanta kristāli. Šāda sprādziena zona Latviju šķērso no Liepājas līdz Alūksnei un stiepjas līdz pat Arhangeļskai, kur, kā minēts, dimanti jau atrasti. Latvijā uzieti parastie dimantu blakus ieži — piropi un olivīni. Turklāt zināmas arī vairākas vietas, kur ir spēcīgas magnētiskās anomālijas, kas arī raksturīgas dimantu piltuvēm. Tiesa, vairākas šādas vietas ar urbumiem izpētītas, taču anomāliju avots izrādījās dzelzi saturoši minerāli.
Latvijā pagaidām nav atrasts neviens dimanta grauds, bet atrasti visi tā dēvētie pavadoņminerāli, kas rodas līdzīgos apstākļos pie liela spiediena un ļoti dziļi zemes dzīlēs. Latvijas teritoriju daudzviet šķērso arī tā dēvētie lūzumi. Piemēram, Valmieras apkārtnē tie atrodas tuvu zemes virskārtai un ir tikai dažu desmitu metru dziļumā. Arī tur varētu būt, ka ultrabaziskā magma liela spiediena ietekmē cēlusies augšup, bijis vienreizējs sprādziens un ieži, ko sauc par kimberlītu jeb zilajiem māliem, izsviesti apkārtnē. Tajos varētu atrasties viss zināmais šādu iežu komplekts, tostarp arī dimanti. Tiesa, šo sprādziena piltuvju diametrs parasti ir ļoti mazs, tādēļ ģeoloģiski meklēt šajās vietās dimantus ir tas pats, kas meklēt adatu siena kaudzē.
Dimanta dzīslas karte.
Nostāsti vēsta, ka iespējamās dimanta dzīslas sākums ir Abrenes, Baltinavas pusē, kas šķērso Viļakas novadu un atduras augstā kalnā – Munameģī. Jāpiekrīt Vilim Bukšam, ka nostāsti nekad nav bez pamata un mītiskais allaž mijas ar pavisam reāliem faktiem. Tā tas ir arī šajā gadījumā. Piemēram, savulaik Valsts ģeoloģijas dienesta sagatavotajā izdevumā „Latvijas zemes dzīļu resursi” minēts, ka 60.-80. gados liela uzmanība tika pievērsta magnetīta dzelzsrūdu un arī dimantu meklēšanai. Sadarbojoties ar Sanktpēterburgas un Maskavas speciālistiem, Latvijā konstatēja struktūras, kas varētu būt perspektīvas dimantu meklēšanai.
Enerģētisks avots, kas piesaista.
Vilis Bukšs stāsta, ka, pētot laika zīmes un nostāstus par Pēterdienu, atcerējās pirms gandrīz 30 gadiem mūžībā aizgājušo kultūras darbinieku viļacēnu Pēteri Vasiļjevu, kurš savulaik viņam atklāja vairāk nekā 300 gadus senu un mītiem apvītu notikumu. Tas, iespējams, varēja izšķirt ne tikai Viļakas un novada, bet arī Latgales un pat visas Latvijas likteni. „Kalniņā, kur tagad atrodas Viļakas luterāņu baznīca, zem kādreiz augošas varenas priedes Pēterdienā stāvējis Krievijas cars Pēteris I jeb Pēteris Lielais un gaidījis Viļakas ezera salas pilskungu. Viņam pie cara kājām bija jānoliek Pētera atslēga, kuru saņemot Pēteris I kļūtu par Ziemeļu pasaules valdnieku un apkārt kalniņam, kur atrodas tagadējā luterāņu baznīca, cars uzceltu savas impērijas galvaspilsētu Pēterpili jeb Pēterburgu. Lai nu kā, bet pirms 313 gadiem, tālajā 1701.gadā, ezera salas pilskungs pie Krievijas cara ierasties un atdot Pētera atslēgu atteicās. Par šādu nekaunību Pēteris I dusmās zibeņojis un dārdējis kā pērkons (iespējams, tāpēc Pētera dienu dēvē arī par Pērkona dienu), un pavēlējis Viļakas ezera pili nodedzināt līdz ar zemi. Savukārt pats devās uz Ņevas krastiem, lai tur uzbūvētu nākamās Krievijas impērijas galvaspilsētu Pēterburgu, ko mūsdienās pazīstam kā Sanktpēterburgu. Ja cars Pēteris I saņemtu atslēgu, tagadējā Viļaka, iespējams, būtu Pēterburga... Un kas zina, cik lielas impērijas galvaspilsēta tā būtu bijusi! Bet notika tā, kā tas notika, un paldies Dievam, ka tā. Gan kalniņš, kur atrodas luterāņu baznīca un somugru senkapi, palika zaļot un turpina augt. Gan ezers, sala un pati Viļaka!”
Vilis Bukšs piebilst, ka šī Pēterdienas leģenda ir vēl viens apliecinājums mūspuses savdabīgumam, spēcīgajam enerģijas un magnētiskajam laukam, kas vilina un piesaista: „Visiem taču zināms, ka, piemēram, ūdens āderes starojums rada sava veida magnētisko lauku, kas ietekmē cilvēkus. Ne par velti saka, ka vietā, kur atrodas ūdens ādere, nav ieteicams gulēt. Tāpat ir ar dimanta dzīslu, kas, ticot nostātiem, vijas gar pašu luterāņu baznīcu. Parasti šādas dzīslas ir spēcīgi enerģētiskie avoti, kas rada kaut ko īpašu un piesaista. Un kāpēc gan tie nevarētu būt notikumi par Krievijas caru Pēteri I un ezera salas pilskungu, kas Viļaku teju pārvērta par impērijas galvaspilsētu Pēterburgu,” ar smaidu sejā jautā V.Bukšs.
