punkti/dot...

 

***

 

Šovakar viņš izkratīja sirdi, viņš - bijušais radiožurnālists. Paņēmis kārtīgu krievu vodku, pie galda apsēdies lēja man, sev un... trešajam..., kura šeit nebija. Es zinu, kurš tas bija, bet viņš, vodku liedams, skaļi to neteica.

 

Trešā vairs nav starp dzīvajiem, bet atmiņas tik dzīvas, tik spilgtas, ka liekas, tas trešais te, pie šī galda. Neredzamā roka paceļ glāzīti, pagroza pirkstos, nobučo un ar viņam vien piemītošo rokas apgriezti izgrieztu kustību pieliekot lūpām liek dzērienam dejot... Jā, jā... Dejot! Šo mākslu viņš bija apguvis Adžārijā, dzīvodams pie meistara Mahenteki. Vecais meistars bija ne tikai iluzionists, bet bufetnieks un tradicionālās gruzīnu dejas skolotājs.

 

Un tā, divatā, trešo atceroties un skumjas slīcinot, aplaistījām Jurģi...

 

 

 

***

 

 

Nu nemānies!... Nu nečuksti man ausī. Runā un saki skaļi. Kas tev jāslēpj?...

 

Āāaaa... kauns! Kautrējies, ka būsi pārprasts, vai nesaprasts. Bet man taču stāsti... man uzticies!?...

 

Ak, mīļo draudziņ! Tu citu acīs gribi būt ideāls paraugs... Nē! Nebūsi, jo Tu esi vajadzīgs tikai pats sev. Tavs teiktais, stāstītais, rakstītais nevienam nav vajadzīgs, izņemot tevi pašu. Aizmirsti citus. Dzīvo, stāsti un dari tikai priekš sevis, jo citi dara tāpat...

 

 

***

 

galvā pavasaris...

 

vējš pastiepa roku, lai noplūktu purenīti, bet, ak, vai... ziediņš paslēpās mākoņa aizsegā. vējš nelikās mierā un sāka izdzenāt mākoņus... mākoņi aizskrēja kur kurais un purenīte palika viena pret vēju...

 

vējš sāka pakaļdzīšanos. purenīte bēga, metot cilpas un taisot lokus... un no malas raugoties šķiet, ka tiek spēlēta jauka rotaļa...

 

varbūt tā arī ir, bet vējam pavasara dullums galvā un neskatoties uz līdzšinējo neizdošanos saķert ziediņu, vējš par spīti sev un pasaulei, nodomājis noplūkt purenīti un iekosties...

 

 

***

 

ar černobiļas zīmogu...

 

Ak, Mīļā!... Es tūkstoš rokas izaudzēšu, lai Tevi glābtu... Lai brūcēm ziedus, ziedu vītni klātu...

 

Ak, Mīļā!... Asinis, kas izlijušas... es tūkstoti pa pilēm salasīšu... Lai Tavas vēnas atdzīvotos...

 

Ak, Mīļā!... Es savu sirdi ieķīlāšu, lai Tavas krūtis atkal elpo... Lai Tavas acis mirdzēt sāk...

 

Ak, Mīļā!... Es ieķēdēšos, apgulšos uz sliedēm... pa kurām Nāves vilciens trauc... Es nelaidīšu, es apturēšu!... Dzirdi!... Es... es...

 

Es izdarīšu. Es atzīmogošu...

 

 

***

 

Es centos. Centos izdabāt, šai pa prātam darīt... Desmitiem kilometru uz pirkstgaliem nogāju, lai tikai neiztraucētu, lai šai sapņos paradīzes dārzi rādītos...

 

Es pūlējos..., cik jau man tā spēka, lai brokastīs būtu šokolādes riekstu kūka, kafija un vismelnākā un saldējums ar rozīnēm...

 

Es no biksēm izlīdu, lai šai pateicoties vārdi būtu visizmeklētākie, smalkākie no visiem vārdiem...

 

Es izgāzos. Šķiet, pārcentos. No biksēm izlīdis, par tām aizmirsu... Bet šai bezbiksis, tikai tāds badmira, kurš pat bikses nav spējīgs nosargāt...

 

 

***

 

Nejauši satiku bijušo politiķi. Šis sācis kūpināt. Es saku, - kad cigaretes kļuvušas dārgākas, tad Tu atsāki smēķēt...

 

- Ak!... Nervi, nervi netur... Viss, ko gribēju, viss pa pīlēm... Tas ir, ar to partijas dibināšanu...

 

- Kā tā!?..., - es izbrīnīts. - Tu taču biji pārliecināts, ar tādu degsmi darbojies...

 

- Beigās šie iztika bez manis. Es kļuvu par traucēkli. Teica, ja nāks vēlēšanas, varēsi palīdzēt, jo tad jau katram būs savs darāmais...

 

- Ha- ha..., - es iesmējos. - Savu darbiņu paveici, tātad, lasies... Melnā darba veicējiņi aiziet, nāk baltās šlipses... Viņām arī neilgs mūžs, jo ātri sasmērējas... Bet tie, kas sasmērējušies, tos mazgā. Mazgāšana vēl priekšā, tur arī tu varēsi piedalīties...

 

- Oh! Tad es gan vienu otru pleķīti paberzēšu..., - attrauca bijušais politiķis.

 

 

***

 

tantes izvēle...

 

Mana tante izvēles priekšā. Ko darīt? Pašlaik viņa dzīvo pie draudzenes, savas seksa partneres. Bet viņā samīlējies cienījama vecuma kungs un šo aicina pie sevis. Solījies ar visu nodrošināt un vairākkārt uzsvēris, ka neskatoties uz saviem gadiem, arī seksā būšot neaizstājams...

 

Lai arī saulīte pa zemes virsu staigā, tante jau trešo dienu ieslēgusies savā istabā un zīlē... Pesteļo un buras. Izstrādā visādus variantus. Es zinu tikai to, ka viņai,

kā labam šahistam, jau deviņi gājieni galvā un desmitais uz dēļa.

 

Šovakar, izgājusi no savas istabas, viņa smaidīdama paziņoja: - Lēmums pieņemts! Braucu pie veča... Galu galā, tāpat viņš ilgi neizturēs...

 

Ko?..., neizturēs... Par to jau es nejautāju...

 

 

***

 

Vakar arī kaimiņš bija tāds hiperaktīvs... Runāja vienā runāšanā. Šā kundze šo visādi mēģināja apklusināt, bet kas tev deva... Droši vien pavairāk iečarkojis. Draugam taču pareizticīgo Lieldienas...

 

Mani apkampis, sāka stāstīt par sievasmāti. Ka sievasmāte viņam esot OK! Tāpēc nevarot saprast, kāpēc anekdotēs tiek izāzētas sievasmātes..., jo patiesībā, kuram tik pajautā, visi par sievasmātēm atbild ar OK!

 

- Jā, jā..., - es atbildēju. - Arī man OK! Bet izjokota vairāk jau vīramāte... Par to, kā dēla un vedeklas medusmēnesī ar žagaru stāvējusi vaktē...

 

 

***

 

Viņa uzņēmumā jau strādā pirmie melnie... Viņš atvēra jaunu ražotni un steidzami bija vajadzīgi pirmie strādnieki, bez īpašām prasmēm, bet gataviem strādāt šo melno, smirdīgo, nogurdinošo darbu.

 

Šie pirmie pieci afroaziāti ieradās reizē ar pirmajām bezdelīgām. Ieradās, lai apejot dažus likumus ar līkumu, saņemtu pagaidu uzturēšanās atļaujas un tūlīt ķertos pie darba. Šie cilvēki strādā četrpadsmit stundas diennaktī, monotoni veicot viņiem uzliktos pienākumus.

 

Daži vietējie šos aizskar ar dzēlīgām piezīmēm un nolād īpašnieku, ka šis piesārņo vidi ar sava uzņēmuma smirdīgiem atkritumiem un ievazā seksuālās slimības...

 

Vai viņi, šie pirmie un vēlāk sekojošie ienācēji atrisinās šeit esošās problēmas?... Protams, ka nē. Uzņēmums... bankrotēs. Šie cilvēki rudenī, reizē ar pēdējām bezdelīgām, arī pazudīs... Paliks tikai ciemata mauka, vēl vienu uti saķērusi... Un dzīvos ar uti, un gaidīs nākošo pavasari...

 

 

***

 

Mans brālēns atgriezās no garākas ciemošanās pie radiem Brazīlijā. Viņam bija iespēja tur nolīgt darbu un dažus gadus pastrādāt. Strādāja viņš iestādē ar nosacītu nosaukumu „Heopsa centrs”. Centra darba valoda bija angļu un saimnieki tur bija amerikāņi. Arī darbs viņam bija atbilstošs veterinārārsta profesijai.

 

Pirmais gads pagājis nemanot. Interesants un pašam tīkams darbs. Raiba, gan pēc ādas krāsas un izcelsmes, gan pēc mentalitātes un kultūras projektā iesaistīto darbinieku komanda. Arī atalgojums labs un darba apstākļi tāpat.

 

Otrajā gadā atklājušās dīvainas lietas. Centra vadības informācijas noplūdes dēļ, daži amerikāņu kolēģi ne pa jokam sākuši uztraukties, nervozēt un beigās sievietes gandrīz jau krita panikā... Centra vadība, sīkāk nepaskaidrojot, atbrīvoja dažus amerikāņu darbiniekus, bet pārējiem ieteica nomierināties un neņemt vērā specifisko darba apstākļu izraisītās problēmas starp amerikāņu speciālistiem...

 

Vēlāk jau atklājās tāds, kā dēļ arī viņš kopā ar dažiem citiem, pārsvarā eiropiešiem, atstāja centru.

 

Tas ir tikai pieņēmums, bet iespējams, ka Heopsa centrā tiek veikti zinātniski eksperimenti ar cilvēkveidīgo pērtiķu un arī ar vietējo Amazones indiāņu smadzenēm... Tiek meklēts piramīdveida smadzeņu piedēklis... Šo izaugumu izoperējot cilvēks pārvērsts par zombiju. Nākotnē, mēģinot šo izoperēto piedēkli ievietot cita indivīda smadzenēs, tas var saņemt daļu no donora dzīvē uzkrātās informācijas... Tādējādi pastāv iespēja, ka „gudras” smadzenes var pārliet, tāpat kā asinis...

 

  

***

 

Jaunais cilvēks sadusmojās par to, ka es viņu nosaucu par puiku... Viņam, kuram rit divdesmit ceturtais dzīves gads, tas ļoti nepatika...

 

- Labi, - atteicu. - Ja tu neesi puika, tad te un tagad, uzreiz, 100 atgrūdienu pret grīdu ar abām rokām un pēc tam ar katru roku pret grīdu vēl 20. Kad beigsi, tad 20 reizes pievilkties pie stieņa un 10 km skrējiens ar finišu pēc 46 minūtēm. Ja šeit uzskaitīto stundas laikā būsi paveicis, tad esi cienīgs būt vīru rindās.

 

Jaunais cilvēks palika stāvot pakausi kasīdams...

 

 

***

 

Pirms es satiekos ar savu Skolotāju, Viņš man atsūta jautājumu un man jāsagatavo mājas darbs.

 

Šoreiz Viņš jautā: - vai Viņam braukt pie manis, vai man pie Viņa?...

 

Es neatbildēju un neatbildēšu. Pienāks tas brīdis un jautājums pats pārvērtīsies atbildē. Es turpinu ierasto ritmu un nenodarbinu prātu ar muļķīgiem jautājumiem...

 

 

 

***

 

Mani kaitina Viņa dāvātais naudas maks. Kāpēc Viņš man uzdāvināja tādu sarežģītu zutni, ar daudziem rāvējslēdžiem, pogām, kabatiņām, kalendāru... Cemme, atceroties dāvanu un Viņu... Bet kāpēc?... Kāpēc es dusmojos uz Cilvēku, kurš man uzdāvinājis vismaz divus desmitus dažādu labu lietu? Kāpēc es neatceros Viņu ar pateicību, ikdienā šīs mantas lietojot?... Ar dažām esmu saaudzis, ka tās uztveru kā pašsaprotamas, no laika gala man piederošas... Kāpēc es Viņu atceros, kad kāda no Viņa dāvanām man nav pa prātam?...

 

Iespējams, ka Daba ar viltīgu ziņu tā darījusi... Daba mani radījusi kā Nepilnības kausu un ikviena piepūli prasoša darbība rada problēmu un tiek meklēts tās risinājums. Meklējot atbildi, es pārlieku visus "par" un "pret". Šajā konkrētajā gadījumā es arī nonāku pie savas dāvanas un dāvinātāja. Gaismas Ceļš vienmēr pašsaprotams, bez vainas, bet Tumsas Ceļā vienmēr tiek meklēti vainīgie... Bet Tumsas Ceļš ir arī risinājumu un atbilžu meklēšanas ceļš. Nakts tumsā, pretī Saullēktam, ik zariņš man traucē un klupdams es eju...

 

***

 

Pamodos agri, līdz ar Saullēktu cēlos... Kalu, slīpēju, malu... Atsevišķos vienoju, veselo veidoju. Visu saliku kopā un atkal, jau kuro reizi, jaucu pa daļām...

 

Meklēju krāsas. Pelēko sudrabā lēju..., rūsu par zeltu griezu. Smērēju, līmēju un atkal, jau kuro reizi, triepumus dzēsu...

 

Ziedos bitīti atradu. Zeltainu, saules apmirdzētu, nektārā grimušu... Raudzīju paņemt, ļaut lidot pa vējam. Saudzīgi izņēmu, uz plaukstas sev uzliku un atkal, jau kuro reizi, atradu mirušu...

 

 

***

 

Maniem pirkstiem pielipa zelta sertifikāts daudzu tūkstošu dolāru vērtībā... Centos tikt vaļā, dabūt to nost, bet tas kā iekalts, tāds spītīgs un ciets...

 

Draugs saka, staigā ar to, tāds greznums, ne katram... Es gribu atmest ar roku, atgaiņāties, bet mans dārgais pielipnis tik smīdina šo.

 

Ko darīt, kā būt?... Ne atmazgāt, noplēst, ne ķīmijā šķīdināt. Tas pielipis tā, ka jācērt pirksti, bet varbūt roka..., līdz elkonim... nost. Es raudu, ārdos... dusmīgs un negants, bet pielipnis dziļāk starp pirkstiem gulst...

 

Bēdu sagrauzts uz akmens ceļmalā sēžu... Roka karājās, kā ērglim salauztais spārns. Pielipnis pirkstos laimībā aizmidzis, snauž... Te garām skrien kucēns, pieglaužas man... Roku sāk laizīt, pirkstus ar... Jūtu, redzu un piepildās brīnums, kucēna mēle lipina nost...

 

Pielipni novelk, tas čumurā raujas, iekrīt smiltīs un apčurāts tiek...

 

 

***

 

Tad, kad ārā pavasaris, viss plaukst un zied, Viņš sāk runāt par nāvi. Par dzīvības un nāves jautājumiem filozofēt viņam patīk, bet tikai tad, kad iekampis vismaz divsimt gramus apšaubāmas izcelsmes dziras. Bet šodien, it kā skaidrā prātā un ne no šā ne no tā..., sāk penterēt...

 

Es viņam teicu, es neklausīšos un liec tu mani mierā. Šis, kā uzvilkts ratiņš, turpina savu un sāk stāstīt par viņsauli... Par saviem grēkiem šai saulē un gaidāmo tiesu aizsaulē...

 

- Kādēļ tu man to stāsti?... Mirt taču netaisies?..., - es apjautājos.

- Aprīļa pēdējā dienā daktere pateica..., ka aknās čaulainais... Es vēl negribēju ticēt, bet..., kad sāku domāt, tad arī sajutu, ka kaut kas tur mājo..., - rokas krūškurvim piespiedis, viņš atrūca.

- Nedomā! - es atbļāvu. - Savās domās ne tikai čaulaino, bet arī kaulaino tu radi. Labāk paņem krampīti un izdzēs to, kas šobrīd tevī mājo... Ir taču pavasaris!

 

 

 

 

***

 

Es teicu: - Tu izdzēs mani no atmiņām savām. Pārvērt pelnos visu, kam ir bijusi kaut visniecīgākā saikne ar mani. Visu, kas būs palicis pēc manis, lūdzu, atdod ugunij... Līdz ar manu aiziešanu, visam, kas saistīts ar mani, kur esmu iejaukts, kas man piederējis..., jāpazūd, kā nekad nebijušam. Vārdiem atcere, pagātne, piezīmes, dienasgrāmatas..., jāizgaist. Jābūt tā, ka manis nav vispār... Ka nekad es neesmu bijis, neesmu un nebūšu... Ka te, pie Tevis, starp Tevi un ap Tevi mētājies tikai murgains izdomu veidojums...

 

Tu atbildēji. - Meitu un Dēlu pelnos nepārvērtīšu!... Mīlestību neizdzēsīšu!... Tavu tēlu, kas draugu atmiņā, nesadedzināšu... Piedod! Bet es to nespēju...

 

***

 

Viss bija vienkārši. Rīta pusē bija patriotisma stunda. Viņi nostājās ierindā. Pa vienam, katru no viņiem, izsauca un pasniedza... apbalvojumu. Par drosmi, vīrišķību, patriotismu. Radi, draugi un meitenes platiem smaidiem... aplaudēja. Putoja šampanietis, galdus rotāja rozes un kūkas... Smieklos, čalās un jautrībā noslēdzās diena...

 

Rītdiena nepienāca... Nakts ugunsgrēkā Pūķa salas kazarmā atriebēji izpildīja savu svēto pienākumu... Deviņu apbalvoto drosminieku asiņainās galvas, rīta saules apmirdzētas, šūpojās jūras smaragdzaļajos viļņos...

 

***

 

4. maija eiforija un pesimisms... Cerību atdzimšana un bezcerību uzplaiksnījums...

 

Mazs bērniņš, pirkstu mutē iebāzis stāv krustojumā uz ielas stūra. Pie puisēna apstājas sirmu senioru pāris un saudzīgi izņēmuši puikam pirkstu no mutes, nosmulētajā roķelē ieliek šokolādes konfekti. Zēns konfekti stūķē mutītē un ar netīro pirkstiņu iebaksta starp zobiem...

 

Sirmais vīrs un kundze papaijā puisīti un turpina iet... Bērniņš paskrien šiem līdz, ar šokolādē notrieptiem pirksteļiem ieķeras baltajā žaketē un ačteles iepletis prasa: - Gribu kompeti...

 

 

***

 

Krusttēvs mani nosauca par antikristu... Saka, pagāns biji, pagāns nomirsi...

 

- Piedzimi ar Dievu, bet pārvērties par bezdievi!..., - viņš dusmīgs noteica. - Tava neticība tevi iedzīs postā un gan jau tu nāksi pie samaņas, bet būs par vēlu... Tev nekā nav, - beigās viņš bargi pateica.

 

- Krusttēv!, - es atsaucos. - Man ir nav! Griez, kā gribi, bet nav, taču man ir!...

 

- Ko tu ar vārdiem spēlējies... Tu labi zini, ka tie ir tikai pekstiņi, - krusttēvs, nu jau pavisam nikns, atteica.

 

- Bet es taču vēl bērns... Man patīk spēlēties... Pie samaņas arī vēl neesmu nācis... Bet, ja lemts būs atjēgties un izrādīsies, ka ir par vēlu... nu, ko? ...gaidīšu nākamo, atmošanās reizi... es taču vēl bērns...

 

***

 

ar sarkanu, no asinszālēm vītu pavadu, savu kumeļu savilku cieši... Pie dimanta staba turēju saitē, saulstaros iemauktu...

 

Saulrietā atnācu, savu kumeļu atbrīvot... palaist zvaigžņotās pļavās... Ziemelis aizpūta saulstaru iemauktus, dimanta stabā iekrita nakts...

 

Saullēktā gaidīju, savu kumeļu atskrienam... ar vālodzes balsi, caur balto bērzaini... Uguni atnesa, aizdedza jūru, dimanta stabu pārvērta ziedos... 

 

 

***

 

Trešo dienu dzēru... Šajās trīs saulainajās, siltajās maija dienās jau agrie ķirši pārziedēja un sāka ievām ziedlapas birt..., bet es... dzēru...

 

Jau trešo vilcienu nokavēju un visi autobusi aizgāja, bet es... dzēru... Saucu tostus, glāzes skandinājām... Dzērām par balto Latviju, mīļajām sievietēm un protams, par jūsu un mūsu... veselību...

 

Kāda sirma kundzīte lasīja morāli... Vēl kāda, strostēja un kaunināja, it kā te puikas sēdētu... Bet neviens jau galvā neņēma, tik smiekli un glāzīšu šķindoņa... tik ievziedos upmala grimusi un dārzā ķiršziedu kupenas...

 

 

***

 

Tas bija peldējums uz purvainu vietu ezera otrā krastā. Vēlu vakarā un pēdējās, pa smilšaino lielceļu aizejošās automašīnas sacelto putekļu dūmakas aizsegā... Tas bija peldējums pēc baltajām ūdensrozēm. Vienīgajai pēc vienīgajām...

 

Tas bija vienīgais peldējums, kad tumšajā, ūdensrožu krasta purvainajā ūdenī, krampis nežēlīgi sagrieza abas kājas... Tikai līdzsvarots miers un rokas spēja noturēt virs ūdens, noplūkt skaistāko no rozēm un atgriezties krastā...

 

Šajā vienīgajā nakts peldējumā un vienīgajai pēc vienīgās ūdensrozes piedzima vienīgais vārds - Mīlu!

 

 

***

 

vientuļais krusts...

 

Ar četriem galiem iecirties debesīs, zemē, ūdenī, cilvēkā...

 

Tas, kas debesīs, kā vecmammas grābeklis, starp neticīgajiem ticīgos grāba...

Tas, kas zemē, kā vectēva zāģis... zāģēja, grieza un ūdeni strautiņos riesa...

Tas, kas ūdenī, kā mātes siers, badīgos cilvēka bērneļus baroja...

Tas, kas cilvēkā, kā tēva alus, Līgo vakarā Pērkonu dzirdīja...

 

 

 

 

***

 

baltais krusts...

 

Viduspunkta vertikālē vīrieti zobenā kala...

Viduspunkta horizontālē sievieti zobenam atdeva...

Visa beigās līdzsvaru stiprinot

Pāri cilvēkam vēl kādu veidoja...

 

 

***

 

ziedošais krusts...

 

Pilnība mājo zaros un ziedos...

 

Rīts sākas ar smaidu,

Ar bites saldāko skūpstu...

Ar svētlaimē mirušu skudru pie kāta.

Viss tālākais rotaļa,

Ar tauriņu simtiem...

Ar uzvaru dzimuša Bērniņa Sirdī.

 

 

***

Mātes dienā...

 

Jau gads, kopš vecmāmiņa dzīvo pilsētā, meitas ģimenē un kopā ar mazbērniem. Jau gads, kopš tās dienas, kad Mātes dienas priekšvakarā sirmajai māmuļai bija jāizšķiras, vai vienai palikt vecās lauku mājās, vai dzīvot pansionātā, vai iet pie meitas. Protams, tādā situācijā meitas ģimene nepārprotami bija par to, lai vecā māte dzīvotu pie viņiem. Tā arī notika. Vilcinoties un dažādus argumentus meklējot, lai paliktu laukos, beigu beigās omīte piekrita doties pie mazbērniem.

 

Šodien vecmamma brauks uz laukiem, uz savām mīļajām lauku mājām. Mātes dienā viņai jābūt tur, kur pirms 65 gadiem, kopā ar vectēvu, lika pamatus jaunai ģimenei un dzīvesvietai. Omammai svarīgi būt vietā, kur plaukst viņu stādītie ozoli un oši, zaļo egles un priedes. Vietā, kur vācu laikā viņi atjaunoja no vecākiem mantoto saimniecību.

 

Līdzko vecmamma uzzināja, ka šodien jābrauc, jau vakar pēcpusdienā viņa bija kā spārnos... Kļuva nemierīga un ar veco, jaunības straujumā pukstošu sirsniņu, bija kā jauna meitene, kurai atkal uzsmaidījusi veiksme tikties ar draugu, kurš uz laiku bija piemirsis viņu...

 

Kā dzērvēm, kuras gatavojas atgriezties dzimtenē, tā vecmāmiņai, nemiers pieauga ar katru stundu... Vakardienas nogale pagāja bērnību atceroties, nakts bija satrauktu gaidu pilna... Šorīt viņa pārcilāja autobusu sarakstus un lūdza mazdēlu, lai internetā noskaidro, vai tradicionālais reiss nav atcelts...

 

Pusotru stundu pirms autobusa atiešanas, vecmamma cēli un apbrīnojamā vieglumā, meitu, kura viņu pavada, negaidot, devās uz autoostu...

 

Autobuss pienāca noteiktā laikā. Vecmāmiņa ērti iekārtojās sēdvietā pie loga un ar lepnuma sajūtu, pārliecināta par savu varēšanu, paskatījās uz meitu, tad uz autobusa pasažieriem. Pēkšņi, it kā atcerējusies, ar gadu nastas nospiestiem kreisās rokas pirkstiem labās rokas zeltnesī, paberzēja gredzenu, kurā iegravētie vārdi „Mātes dienā. Mūsu kāzu dienā.”, jau ieauguši rokas kaulā...

 

 

 

***

 

- Dritvai kociņ! - jau pa gabalu, mani redzot, šis iesaucās.

 

Šo satiku Vasarsvētku priekšvakarā, ar bērzu slotu padusē, ejot no pirts. Mani ieraugot, sāka starot kā vasarsvētku saulīte. Metās šķērsām pāri ielai un pa tiešo likās pie manis.

 

- Johaidī! Kur tas laiks, kad tevi pēdējoreiz redzēju... Šķiet, pirmajos godmaņlaikos..., - pie manis piegājis un roku sveicienam sniedzot, šis smejoties teica. - Ha, atkal godmaņlaiki... Varbūt godmaņtēva uzdevumā atbrauci pētīt, kā mēs te dzīvojam, ko darām...

- Jā, jā.., - atteicu. - Ko dzerat, cik izdzerat...

- Ha-ha-ha..., - šis nozviedzās. - Krutku vairs nedzeram. A pīpi paši audzējam... Lētāk un izdevīgāk. Bet tu..., gan neesi mainījies. Kāds biji pirms piecpadsmit, tāds arī tagad...

- Cenšos. Bet tevi gan sirmums apsēdis, - vērojot viņa sirmos, pēc pirts smaržojošos matus, es noteicu.

- Tāda te dzīve dzīvīte..., - šis gari novilka. - Ar sievu šķīries. Bērni... projām. Dzīvoju viens. Eh, ko tur... Labāk stāsti, kas tevi atnesis...

- Sievasmāti atvedu. Rīt ies uz baznīcu...

- Ei, tu! Tad kas tur, viņas mājā dzīvo?... - šis pārsteigts jautāja.

- Kaimiņa suns, - es atsmēju. - Par sargu. Bet viņa jau ceturtais gads, kā prom...

- Bet sievastēvs?... Vēl pāris mēnešus atpakaļ sēdējām krogā...

- Ha - ha..., - šoreiz es ierēcos. - Tas tev būs sapnī... Varbūt vairāk ieķēri... Sievastēvs jau piekto gadu pa aizsauli brauc.

- Ei, tu! Tad ar ko es dzēru!?... - šis no manas atbildes gandrīz iekrita grāvī....

- Klausies? - piegājis man cieši klāt, iečukstēja ausī. - Aizsvied piečuku!... Kā nekā, vasarsvētki...

Es atvēru maku un teicu, vispār, es ar kartēm norēķinos... Bet, tev, kā vecam draugam...

 

- Dritvai kociņ! - šis, manā makā degunu iebāzis, iesaucās. - Tev tur vesels ceineris!... Pasvied to, lai dzīvei kāds krāsainumiņš tiek...

 

 

 

***

 

kniebieni...

 

Pievakarē mani apciemoja tante. Uz pāris dienām izrāvusies, kā pati saka, no veča apkampieniem un atbraukusi apārstēt... kniebienus...

 

Par šādu notikumu pavērsienu man mute palika vaļā... Vēl jo vairāk tāpēc, ka pirms neilga laika, mana tante, kurai enerģijas vairāk kā putu Daugavā, pacilāta un apņēmības pilna aizbrauca pie veča, lai šo noliktu uz lāpstiņām... Bet tagad, rādās, ka vecis šo nokniebis...

 

- Eu!... Es mēms..., - šai saku. - Kā tas varēja notikt, ka šis astoņdesmitgadnieks tevi varēja tā sažmiegt?...

 

- Hm..., - šī negribīgi nošņāca. - Gultā viņam tāds nosacījums, kopš padomju laikiem, kad vēl strādāja milicijā par priekšnieku. Partnerei, krietni jaunākai sievietei, jāpiekrīt, ka viņu lielajā, masīvajā riekstkoka gultā, piesien ar lapsastēm un šis iztaisās par lapsu tēviņu... Nu, un tad, savu partneri nomocījis ar kniebieniem, gluži kā lapsa irbi, pats atkrīt garšļaukus un krāc kā aizkauts āzis...

 

- Vienīgais, - viņa turpināja, - maksā labi. Tāpēc arī domāju atgriezties... Bet man ir kaut kas padomā..., - tante, kā man šķita, ļoti viltīgi pasmaidīja...

 

 

***

 

No rīta, ejot gar ķiršu dārzu, negribot apstājos... Skatos, aiz ziedošo ķiršu kociņiem stāv mana kaimiņiene un kā piesista raugās vienā punktā pāri žogam... Es nenocietos un klusi piegājis zedeņu žogam lūkoju, kas tas ir, kas tā saista manas viszinošās kaimiņienes uzmanību.

 

Pārliecies sētas mietam, redzu, baltajai kucītei kāzas... Līgavaiņu vesels ducis, bet šī, kā par nelaimi (varbūt laimi) sasējusies ar kārno un kaulaino, bet augumā lielāko no visiem...

 

Es, lai kaimiņiene dzirdētu, skaļā balsī saku, - Lai gan resnuļu un labi barotu tēviņu te, vai cik, bet izvēlējās kaulaino...

 

Kaimiņiene, dzirdot un redzot, ka es arī te esmu, satrūkās tā, it kā viņa būtu kucītes vietā un kāds gribētu viņus iztraucēt..

 

- Fui!... Nedomāju, ka tu arī lūri, - šī neapmierināta atbēra...

 

- Jā, man arī tīk vērot un domāt par to, kāds sekss būs tiem, kas dzīvos tūkstoš gadu pēc mums... Jo seksa tehniskie paņēmieni, partneru meistarība un vēlme gūt jaunas, vēl nebijušas izjūtas..., radīs kaut ko pavisam oriģinālu... Ar to es domāju, ka nākotnē tiks pieprasīti klonēti seksa partneri. Virsmodernisma sieviete pieprasīs vīrieti narcisu, ar lauvas krēpēm un ērzeļa dzimumaktu. Virsmodernisma vīrietim būs vajadzīga jaunava vampīrs, ar panteras lokanumu un vilcenes dzimumtieksmi...

 

- Ko tu te taisi! Tas jau pasaules gals..., - uzkliedzot un pārtraucot manu apceri, kaimiņiene aizskrēja.

 

- Katram savs gals..., - es atmurmulēju. - Kucītei, suņa gals... Kādam, ērzeļa gals...

 

Vēlreiz paskatījos uz suņu dzimtas mīlniekiem un ievilcis dziļu elpu izgāju caur rīta saules apmirdzētu ziedošo ķiršu dārzu...