...
Vilis Bukšs
***šodienas pārdomām
Atziņas dzīvei
(tapis pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu pārdomās)
Esi tikai Tu un Tava pasaule. Viss cits ir tikai maldi. Arī šie vārdi ko es te rakstu, ir tikai maldugunis...
Vārds ir cilvēcības un mūžības apliecinājums. Vārds ir atgādinājums par esamību.
Spēks ir vārdā. Vārds ir spēks. Vārds ir dailes un kaislību spēks.
Laime stāv ārpus iekārēm, iegribām, dziņām. Laime ir kustībā, dzīvībā, pašā IR būtībā.
Mīlestība ir bezgalīga. Naids ir galīgs. Bezgalīgais vienmēr atgriežas. Bezgalīgais vienmēr ir mūsos.
Šodien Tev veiksies. Tu atminēsi manu mīklu: “Es Tevi mīlu”.
Jau otro dienu ar asarām acīs es kaut ko meklēju. Varbūt Tevi, manu mīļo, sārto, smaržīgo, mīksto kabatlakatiņu?
Pienākums liek ciest. Bet varbūt ciešanas ir mans pienākums?
Atslēga nozagta. Durvis aizslēgtas. Ko darīt?
- Meklēt durvju sargu.
Mēs esam dzirksteles no dzīļu ugunskura. Ugunskurs sirdī. Tad kurināsim to...
Nerakņājies! Mūsu atkritumu kastē ir tikai aizgājušā gada smiekli, asaras un tavas eža adatas manā ābolu groziņā.
Biļetes izpārdotas. Pērc mani šajā ziemas krēslas stundā. Pārlasīsim atmiņu pupas un varbūt sameklēsim to, kas ved uz Debesīm.
Lēni slīd violetās ēnas. Lēni slīd bijušo dienu krāsainie tēli. Un tikai kāds ceļinieks smaidīgs, velk to dienu skabargu.
Šoreiz zvanu skaņas vēstīja par trakulībām svētnamos. Šīs skaņas modināja aizmigušos pie vakardienas dzīru galda. Arī Tu, ja dzirdi šo skaņu, nevilcinies, bet ej, un attīri svētvietu.
Laiks ir neprātis. Tas sašķiro, izmuļķo, iepūš ausī un aizbāž muti. Nu kā lai izmaina laika viltīgo steigu?!
Klusums ir šķietams. Arī kustība šķietama. Tikai ilgas pēc abiem ir pilnība.
No skaisto izjūtu dzīlēm nāk ikdienas rūpes un darbs. Nāk pienākums pret daili un dzīvi.
Nekas nav tikai melns un tikai balts. Kad baltais kļūst pilns, tas pārvēršas melnajā un otrādi...
Sapņi ir dzīves skatuves rota, ar spilgtu gaismu, krāsainiem tērpiem un aktieru balsīm. Tiek aizvērts priekškars un izrāde beidzas.
Vārdu mūzika vienmēr izspēlē kādu joku. Vārdu darināšanā vienmēr kāds izmanto tikai atskaņas.
Mans prāts ir mana uguns. Ugunsgrēks ir prātošana par grēku, grēksūdzi un sirdsapziņu.
Dzīru pīrāgs nesadalās. Tas tiek sadalīts. Pēc acu krāsas, pēc mēles garuma un pēc dūres smaguma.
Krāsas piemeklētas, pār-meklētas, izmeklētas, sameklētas. Bet iznākumā... izmeklēta vilšanās.
Atgriešanās ikreiz apstiprina mūžīgo atziņu, ka gājums nebija veltīgs, veltīgs tikai pats ceļa mērķis.
Atspēriens maldos ir tas pats, kas atspēriens sniegā. Jo vairāk spēka pieliec, jo dziļāk grimsti.
Manas atmiņas par tevi ir uztriektas. Kā atbalss no zem dziņu trieciena.
Kārtība ir mans nekārtīgums jucekļa pasaulē. Kārtība ir mana locīšanās apstākļu vētrā.
Cilvēka būtība ir vēlēšanās būt laimīgam. Cilvēka būtība ir vēlēšanās atbrīvoties no ciešanām.
Pirms dodies ceļā, aizdedz uguni savā ceļasomā un tu redzēsi, kā sadeg viss liekais un ne-vajadzīgais. Pamēģini...
Cik interesanta pasaule! Tu pasper ar kāju... un viņa ripo. Uz mana vēdera sarga pusi, aizņemtos vārtos.
Vēlot deputātus slimā tautas daļa balso par ārstiem, neizglītotā - par skolotājiem, nesakārtotā - par juristiem, neglītā - par aktieriem, bailīgā - par liekuļiem un tikai vesela, izglītota, sakārtota, skaista un drosmīga tauta balso pati par sevi.
Es mānu sevi, kad saku: man žēl šo nolauzto ziedu. Patiesībā es žēloju pats sevi, jo žēl ka nolauzti man tīkami ziedi.
Kad zelta atslēga nolauzta, vēl paliek sudraba, bronzas, čuguna, akmens, kaula un... paradīzes atslēga.
Ja nevari atcerēties, tad atceries manu dārzu un tādu sīku, pelēku nieku, kā mani tu daudz vieglāk atcerēsies.
Marta pirmās dienas ir pavasara iespēju apbrīnas un izvēles sākums.
Naudas pietiks, ja nebūs pārpalikuma vēlmēs pēc naudas.
Skumji, ja aiziet, bet vēl skumjāk, ja paliek nesaprasts.
Pārmetums manam nespēkam ir tavs bezspēks...
Vārdu spēlēs ir kāds noteikums: tiesnesim jāklusē un vārtsargam jāuzbrūk.
Manu mīļo, mazo meitenīt! Tev šodien... jāizguļas. Vakar bija... trešā laika prognoze.
Vai tu esi redzējis nāvi? Neesi. Tad turpmāk šo vārdu vairs nelieto.
Nebūdams pielīdējs viņš viņam ielīda miesassargos.
Atbaidošas pārdomas piespieda nekavējoties rīkoties.
Tavās plaukstās vairs palicis tikai mans izkropļotais rokas-spiediens.
Visdziļākajās dzīlēs ne vienmēr ir tie vislabākie izrakteņi. Nereti tieši virspusē atrodams pats brīnišķīgākais dārgakmens...
Pārlapojot vecās avīzes es atradu sludinājumu: Rakstām-piederumu veikalā var parakstīties uz pārrakstītām rakstāmlietām.
Šodien Tu satricināsi savu pasauli ar mūžīgo: Kāpēc, man?
Tikai Tevī un Tavā sirdī ir bezgalīgais Visums ar Mīlestību, Īstenību un Nemirstību.
Laime ir kā apvārsnis, pievelk ar noslēpumu un pazūd kā noslēpums.
Nečuksti man ausī. Saki tā, kā ir. Un nestāsti, ka kvadrāts ir gredzens ar stūriem, bet sula ir alus bez grādiem.
Izsvītro mani no izslāpušo saraksta! Šorīt atradu lāpstu, nu man pašam būs sava aka!...
Vēl mezglā sasieti, bet jau neatkarīgi... Neatkarīgais brīvo saišu mezgls.
Mans nemiers ir manu atmiņu viļņošanās, kur vienmērīgi šūpojas Tava baltā buru laiva.
Augšāmcelšanās ir mākslinieka iedvesma, gaišreģa atklāsme un cilvēka ticība.
Esi tikai Tu
un Tavs vārds. Ej,
jo Tavs ceļš ir bezgalīgs.
Mums Ievas tieksme visu noplūkt un nogaršot. Mums Ādama prāts Ievā grēkāzi sameklēt.
Vislielākais joks esmu es pats. Arī visa dzīve ir tikai joku parāde. Ja šiem vārdiem negribu ticēt, tad es esmu muļķīgs joks.
Nerakstīts likums: Nekāp otram uz varžacīm...
Uz liekuļu balli ielūgumus izsūta pēc murgainu sapņu no-teikumiem.
Viņš savu troņmantnieku ieslēdza alus pagrabā, pie baltajām pelītēm, lai mācās līdzsvaru.
Ik brīdi esmu izvēles priekšā: melot - nemelot, nodot - nenodot, domāt - nedomāt, ārdīt - radīt...
Šodien no manis atkarīgs, vai es aizveru acis un neredzu, vai... daru tā, kā liek mana sirds.
Es cerēju izglābties, bet mani pievīla manis paša acis, ausis, deguns, zobi un rokas. Tikai sirds satraukti pukstēja.
Ziemas dziesnā uzziedēja austras puķes. Krāšņāko no tām nosauca par Lieldienīti...
Arī ar burbuļiem aizplūst viela un enerģija.
Hitlera ģēnijs bija vajadzīgs, lai izprastu Mātes Terēzas vienkāršumu.
Naids ir manu vēlmju at-raugas pēc cukurgailīšu sūkāšanas sātīgu vakariņu vietā.
Vakara atblāzmā Tu vari ieraudzīt rītausmu ja skatīsies 180 grādu leņķī.
Raksti sirds rakstā. Rokrakstā rakstīto var izdzēst, izkropļot, pazaudēt. Sirds rakstā rakstītais pieder mūžībai.
Viņu kopš bērnības baroja ar pasaku krēmu. Tāpēc nebrīnies, ja puiku nosauca par Pasaku vīriņu.
Uguns savaldītājs nav tas pats, kas ugunsdzēsējs. Uguns savaldītājam uguns kalpo, uguns-dzēsējam uguns grēko.
Es esmu Laika mirklis savu ilūziju spirālē. Es esmu ilūziju zibsnis sava Laika spirālē.
Ar vārdiem sevi es varu izārdīt, noliegt, radīt un izrādīt. Bet ir vēl bezvārdi, zemvārdi un virsvārdi. Ar tiem es varu tikai klusēt...
Nemānies! Tavās kabatās ir tikai caurumi. Un tu prasi, kā es to zinu. Ļoti vienkārši, jo tu uzģērbi manu plenča žaketi...
Arī no drebuļiem ir savs labums. Tie atbrīvo miesu no liekā svara, izkrāso lūpas un nagus un saskandina zobus uz mana vecākā brāļa - gripas vīrusa veselību.
Vējš lika plīvot sievietes matiem un izjauca gadiem ilgi veidoto lietu kārtību viņas šā rīta frizūrā...
Varavīksnes vainagā Es Tevi atradu ezera sudraba atspulgos.
Visu var panest, bet sevi - visgrūtāk!
Par savu dzimteni nekaro, par savu dzimteni - stāv. Stāv kā dižozols, kā pamatakmens, kā mugurkauls.
Bez pamatlikumiem cilvēce būtu kā aitu bars bez gana, bet bez likumiem, kā aitu bars bez ganu suņiem.
Vārds ir cilvēcības un mūžības apliecinājums. Vārds ir atgādinājums par esamību.
Es uzsaucu tostu: Par dzidrām debesīm, par dzidru ūdeni, par Dzidrām sievietēm un par dzidru avotu.
Es vienmēr būšu neapmierināts ar sevi, jo Ir tikai Ir.
Liesmot var arī atstarotajā gaismā, tikai pašam jābūt viegli uzliesmojušam.
Skaties man acīs, dēls. Runā taisnu, skaidru valodu un lai Tavs prāts liek rokām strādāt pēc sirds likumiem.
Būt brīvam nozīmē būt godīgam neatkarībā un gudram atkarībā.
Asaras iežēlina, bet ne izārstē. Tādēļ ar asarām var līdzi just, bet ne līdzi ciest.
Zosāda ir atklāta aiz-sardzība, toties jērāda, - maskēts uzbrukums.
Dzeguzes kūkošana nereti atgādina par tukšajiem gadiem un vēl tukšākām kabatām.
Es sapņos iztecējis, es sapņos piepildījies.
Kādas Tev rokas! Tās nav rokas, tie ir saules stari kas mani tā glāsta.
Dievs mūs uzrunā caur sirdsapziņu. Sirds balss ir Dieva balss.
Tu man liec būt ārprātīgam, kad atsakies no tā, kas tev dod pirmšķirīgu apmierinājumu.
Sasildi mani ar pieneņu ziediem un atvēsini manas mocekļa šaubas.
Rīt būs par vēlu. Rīt tu būsi vakarējais.
Es tev uzdošu mīklu: Balts pūpols melnā atvarā. Kas tas ir? Labi, paprasi spogulim...
Pavasarī man tā gribas, lai būtu rudens... Un rudenī, lai būtu šis pavasaris.
Mani ievu ziedi nobirst naktīs. Tajās, kad debesīs deg vislielākās zvaigznes.
Jā, jā... Es tava mazā, mīļā raganiņa. Un kas tu tāds? Nu nesaki, ka mans ā... āzis.
No šodienas es sākšu citu dzīvi. Dzīvi bez tevis. Dzīvi ar at-miņām par tevi.
Kura nedēļas diena ir visbaltākā? Man tā ir diena, kad tu neatraidi manus skūpstus...
Un kā es tevi gaidīju! Bet kad tu piezvanīji, es apmulsu. Jo es vēl šaubos...
Paldies! Paldies par Taviem baltajiem vārdiem, sirds siltumu un līdz dzīvošanu. Paldies.
Pavasara salnas ir nežēlīgas. Pavasara salnām nekad nevar laicīgi sagatavoties tāpēc tās arī kož visstiprāk.
Mani apreibina tavu ievziedu viltīgais kailums un bērzu izaicinošā atturēšanās.
Bezdelīgas nomierina, bet grieze griež manā sirdī un tā, ka es aizmirstu savus solījumus bezdelīgām.
Var asaras noslaucīt, bet ne izslaucīt. Var cilvēku, kuru mīli, neievērot, bet ne aizmirst.
Tava iznākšana no aiz apvāršņa ir cerības tiem, kuri tev uzticas. Lai nepieviltu, dienai jābūt skaidrai un saulainai.
Piedzimšana ir kā sanošas bites ielidošana rožu dārzā. Dārzā, kur rozēm ir ērkšķi un starp ziediem savus tīklus auž zirneklis.
Mūžībai veltītas lietas tiek veidotas šaubu, prieka, izmisuma, sajūsmas un kļūdu sajaukumā.
Vārdus izbārsta kā zirņus tikko uzartā dzīves laukā. Pamēģini nu viņus izsargāt no kovārņu zaglīgajām acīm.
Meit! Tavs uzdevums šajā dzīvē: nepatīkamo vērst patīkamajā.
Visus manus vārdus sabēra kāpostu kubulā, uzlika vāku un ieskābēja. Varbūt ieskābs un varēs piekost pie saldvārdiņiem.
Kad ceriņi zied, tad atliec visu malā un ej, jo tur, pamalē, zili ceriņi zied...
Spogulis man pateica, ka es esmu visskaistākā. Arī tu, mani noplūkdams, iesaucies:
Patiesi! Tu, mana rudzupuķe, esi visskaistākā!
Jūnija vakaros aizmigt es nevaru. Mani moka ziemas naktīs apsaldētie sirdsapziņas pārmetumi.
Es atspīdu Tavās acīs un Tavas acis paliek manī. Es atstarojos Tavās jūtās un Tavas jūtas ieplūst manī.
Dzīves jēga ir zināšanās ko mēs atstājam saviem bērniem.
Iegribas, iekāres un kaislības iznīcina Mīlestību.
Uz kurieni mēs skrienam? Ko mēs gribam? Mēs skrienam uz nākotni! Mēs gribam līdzsvaru!
Nākotne ir gaismas (zināšanu) neapspīdētā mūsu šodienas puse.
Gudrība māca: Nav problēmu. Ir tikai mūsu neapzinātās tieksmes un vēlmes.
Mēs mūžīgi stāvam uz vietas, tāpēc ka esam bezgalīgā kustībā.
Kurš bija pirmais, vista vai ola? Atbilde: Gailis ar olu.
Acs acī!!!
(Mana acs spogulī).
Ja viss Visā, tad arī visā Viss: mirstošais dzimstošajā, dzimstošais mirstošajā; Visums tukšumā un Tukšums visumā.
Es esmu bezgalīga jūra, kura nepārtraukti viļņojas, - te laimīgs, te - nelaimīgs...
Es ik mirkli mūžīgi eju pie Tevis...
Patiesība ir tur, kur manis vairs nav!
Tikai čūska, kura norijusi pati savu asti, atklāj patiesību.
Manas čūskas acis ir tādēļ, lai es pievilinātu Tavu sirdi...
Zini un atceries!
Es esmu tikai zibsnis
Tavās burvīgajās acīs.
Es esmu tikai atbalss
Tavā mīlošajā sirdī,
jo
Es no domas
domās izdomāts.
Spirālveidīga virpuļa aizmetnī ir mūsmājas.
Un mūs Kāds ļoti gaida atgriežamies mājās...