Atnākšanai un Aiziešanai
Tevi, tikai Tevi ābeļziedos meklēju...
Tevī, tikai Tevī, okeānā aizgāju...
***
Tobrīd es runāju par dzeju, bet mana
Māte... aizgāja,
kā Saule, klusi, aiz apvāršņa
Mātei
Man parādījās vīzija - Mātes saraudātās acis.
Es lūdzu: Māt, kad Tu biji starp mums, es neizžāvēju
asaras Tavās acīs, tad atļauj to izdarīt tagad.
Un saki, kā lai es izpērku savu vainu?
Māte atbildēja:
Mīli cilvēkus.
Mīli citus tā, kā tu tagad mīlētu mani...
***
Izkāpu no
bezdibeņa
austrumu
vējā,
atpakaļ
neatskatīdamies.
Skatījos
saulei acīs
un
zibenim zobos,
Skatījos
Mātei sirdī
un Tēva
darbos.
Es biju
atnācis
no
Nekurienes
Nelaikā
Neviens
Nekas.
***
Mans
augstākais
Mērķis
būt par
Neko.
Aiziet uz
Nevienam
piederošo
Nekurieni.
Lielākais
brīnums
un kā
labi
skan:
NEKAS!
***
Un tomēr,
es atkal
un atkal
celšos
un iešu,
jo es
vienkārši
ESMU!
***
Es esmu
ziedos un
saknēs,
es esmu
sirdīs un
mēslos,
jo es
mezgls
punktā!
***
No
Latviešu konversācijas vārdnīcas
paņēmu
jautājuma zīmes,
no Ginesa
rekordu grāmatas -
izsaukuma
zīmes,
no
Bībeles -
punktus.
No latvju
Dainām -
Mīlestību
***
Šobrīd
rakstu
par to,
kas
Ir.
Ārpusē
Ir
Nekas.
Es tiecos
uz to,
bet esmu
šeit,
kur tikai
Ir.
***
Mans Ceļš
vārdu
spēles
jutekļu
tīklos,
kā rasas
mirdzums
smilgas skarā.
Smalki
vārdi,
smalki
tīkli,
kā
tauriņu rotaļa
ziedošā
pļavā un...
nakts
ar mūžīgo
atgriešanos.
***
Pasauļu
miriādēm
iziešu
cauri,
miljardiem
gadu
iešu un
iešu
līdz
atkal
un atkal
sameklēšu Tevi,
kā
māte bērnu,
kā
bērns māti;
kā
mirklis mūžību,
kā
pats sevi.
***
Pasauļu
miriādēm
iziešu
cauri,
miljardiem
gadu
iešu un
iešu
līdz
atkal
un atkal
sameklēšu Tevi,
kā
māte bērnu,
kā
bērns māti;
kā
mirklis mūžību,
kā
pats sevi.
***
Vienmēr
kāds izkāps
no bezdibeņa
un vienmēr
kādu kals
krustā.
Vienmēr
kāds celsies
un ies
un
vienmēr
kāds
sameklēs
Tevi.
Vienmēr
kāds gribēs
būt Nekas
un
vienmēr
kāds
iesauksies:
Es
atnācis, esmu!
Kā Saule,
klusi
no aiz
apvāršņa
iznācis
Es domās biju ar Māti, bet mans Tēvs...
aizgāja,
kā Vasara, ar gājputniem un pirmajām salnām
Tēvam
Es saucu: Tēvs! Tēvs... Skrēju pretī un saucu: Tēvs...
Bet atsaucās man atbalss no meža un pār laipu pārskrēja ķirzaciņa... Es
skūpstīju zemi un mani glāstīja augusta vējiņš, kā Tēva roka, kā Mūžības
spārns.
***
Ak,
Mūžība!
Es
atkārtoju šos mūžīgos
sen
teiktos dzejnieku
un
filosofu vārdus.
Man nav
ko teikt,
jo viss
jau pateikts,
viss
izsāpēts
un
pārdzīvots.
Man
atliek -
Būt!...
Būt
starp
Debesīm un Zemi,
starp
Māti un Dēlu,
starp
Tēvu un Meitu.
Man Ir
šis Būt
IRBūtībā
***
Šogad
dīvaina vasara
ar salnām
no abiem
galiem...
Šogad
ievziedi apsala
un nosala
papardes,
mākoņa
aizsegā
saule
saullēktā izdzisa...
Šogad
jautājums atbildēs
bija
atrodams, uzdodams,
- Kādēļ
es aizgāju,
bet Jūs
palikāt Mūžībā?...
Bez
atlikuma
man vēl
atlicis
pateikt,-
Es Tevi
Mīlu...
dzīve!
Es Tevī
Esmu...
Dzīvība!
Es Tevī
Atgriežos...
Mūžība!
***
Mūždien
es
labirints Spirālē
un
spirāle
dzīves
Punktā.
Aizvien
es
aizmetnis Tēvā
un tēvs
cilvēka
Dēlā.
Vienmēr
es
dzīvoju Tagad
un
tagadne
mūžības
Mirklī.
Es esmu
***
es esmu
kā
satraukta
dzejnieka
sirds,
kā
mākslinieks
egles
čiekurā
tīts,
kā saule,
kā
mēness,
kā
akmens,
kā...
nekā,
jo es
vienkārši
esmu