Mans Laiks: tukšums/emptiness...

Tūkstoš stundas pirms pavasara...

Jau Pavasara tuvums. Laiks rit un šķiet, ka es atkarīgs no šī laika. Mana uztvere mani pieķēdējusi laika ratam un es ripoju tam līdz. Bet cik ilgi un uz kurieni? Par to nedomāju, jo liekas, ka domāt par to nav nekādas jēgas. Pareizi, par to nav jādomā un vispār nav jādomā kas bija un kas būs. Jādzīvo! Jāpiedzīvo dzīve. Bet lai to izdarītu, jānoiet Ceļš un ceļš vienmēr uzdod jautājumus: - Uz kurieni un cik ilgi?...

Jā, bet patiesībā ir tikai VIŅA. Un šajā Tukšumā, šajā baltajā lapā es zīmēju tēlus un lieku tiem kustēties. Izrāde ir sākusies. Un kas skatās šo izrādi? Es Pats. Kas tēlo? Es Pats. Un kas skatās uz šiem abiem? Es Pats. Un kas pārtrauks šo māžošanos? Arī es Pats. Bet vai gribu pārtraukt? Ja sakrustošu abas vēlmes, tad arī pārtraukšu un ieraudzīšu atkal... VIŅU. Nē, neieraudzīšu, jo tas būs piepildījums. Tā būs gaismas skatīšana Saulē. Tā būs apžilbšana un Tukšums jeb VIŅA. IRNAVA. Bet IRNAVA ir redzēt tikai Viņu!... IR-NAV

Viņa jeb Irnava ir Saulē redzēt Gaismas okeānu. Visā Dzīvajā redzēt Bezgalīgu Mīlestību. Dzīvē redzēt Mūžīgu dzīvošanu. Lūk, tā ir IRNAVA jeb Es VIŅĀ!

Ardievas pusnaktī......

To es jutu, ka Viņš gatavojas doties prom... Viņa aizbraukšana vienmēr ir noslēpumaina. Tikpat mīklaina, kā Viņa ierašanās. Šonakt, pēc Viņa uzdotajiem jautājumiem, sapratu, ka Viņa atsveicināšanās ir uz nenosakāmu laiku... Bet Viņam tāds jēdziens kā laiks nepastāv un tikai nu jau ar sudrabu iekrāsotie mati liek atcerēties to laiku, kad Viņš, garos gaišos matus pa vējam palaidis, ziedošas pļavas vidū stāvēdams un galvu atgāzis, skaitīja spalvas spalvu mākoņos...

Viņš man pajautāja par vientulību. Vai es neesot vientuļš?... Es atbildēju, ka vientulība ir mana laime, jo tikai būdams pats ar sevi es varu saklausīt balsi, ko citkārt nomāc pūļa smiekli... Vēl Viņš jautāja par manu narcismu un par neieklausīšanos citos, par citu ignorēšanu. Es Viņam atbildēju, ka tas liek man vienmēr būt modram un pastāvīgi domāt par sevi, jo lauzot galvu citu vietā un citu dēļ, es nolauzīšu savu... Tad vēl Viņš pajautāja par Viņu, vai es pie Viņas biju?... Es teicu, ka tūkstošreiz Viņa mani var nokaut, bet tūkstoš pirmajā es atdzimšu un lūgšu – Ak, Dievs! Nu kādēļ, kādēļ es Viņu vēl neprātīgāk mīlu!...

Tad Viņš naivi nosmējās un teica, ka Viņam steidzami jādodas prom. – Uz kurieni,- es pajautāju. – Uz Nekurieni!, - Viņš smaidīja. – Bet Tev vēl jāuzkavējas, pirms Pavasaris vēl kavējas... Un pasniedzis man baltu aploksni, vieglā solī, kā Ziemas tauriņš, izlidoja pa durvīm...

Es pirkstos pagrozīju aploksni un nojautu, kas tur, uz baltas lapas skaistā rokrakstā uzrakstīts...

Šodien es atvēru Viņa man dāvāto aploksni un izlasīju...

TEV

Ja mani atrodi mirušu, bez dzīvības, tad es Tevi lūdzu, manu miesu atdod ugunij. Sakur ugunskuru un uzliec manu miesu uz sārta. Ievīsti baltā palagā, ja nav palaga, dvielī. Ja nav dvieļa, pērnā gada lapās. Ugunskuram malku izvēlies pats.

Manas miesas pelnus, sajauktus ar malkas pelniem, izkaisi ziemeļaustrumu vējā. Vienu sauju ziedo baltajam bērzam, zaļajai eglei un ziedošajai ābelei. Pelnus uzber uz šo koku saknēm. Pārējos izkaisi vējā, lai vējš tos aiznes uz Nekurieni...

Manus kaulus aproc zem egles, vai zem bērza, vai ābeles zariem uz šo koku saknēm.

Es Tevi ļoti lūdzu, tikai neguldi manu miesu nevienā kapsētā.

Ja Tu uzklausīsi manu lūgumu un manu miesu sadedzināsi, bet pelnus izkaisīsi ziemeļaustrumu vējā, bet pa vienai saujai uzbērsi bērza, egles un ābeles saknēm, tad es Tevi lūdzu, lai šajā manis noteiktajā kārtībā piedalās tikai tie cilvēki, kurus es šeit lūdzu.

Izdzēs mani no savas atmiņas un sadedzini visu, kas mūs saistīja.

Šis lūgums ir Tev, jo tikai pie Tevis es atnāku precīzi man vien zināmā laikā...

Tas bija Viņa lūgums man.

atvēršanai tikai pusnaktī...

Baltajā aploksnē, bez Viņa lūguma man, bija vēl maza papīra lapiņa, kura bija pārlocīta vismaz piecas reizes un ar uzrakstu... atvēršanai tikai pusnaktī...

Šonakt atvēru un izlasīju.

Es lasīju. – Patiesībā nav ne Tevis, ne manis. Tās ir tikai Tavas izdomas, ko radījušas Tavas bumbiņas... Tās ir Tava Spēka un Vājuma radītājas, saturētājas un ārdītājas. Tās ir Tavas Lāčplēša ausis un Ahileja papēdis.

Es turpināju lasīt. – Tālajā bērnībā, Tu īpašos apstākļos saņēmi nūjiņas, kuras vēlāk samainīji pret bumbiņām. Tās bija Tavas brīnumnūjiņas, kuru enerģija tika pārnesta uz bumbiņām. Tā ir psihiska enerģija, kas valda pār Tavām dziņām un pār Tavu seksuālo enerģiju... Tu nevarēsi mīlēt Viņu, kamēr pār Tevi valdīs šī bumbiņu enerģija. Bet ja Tev atņems šo enerģiju... Tu mirsi, tā arī nekad patiesi neiemīlējis Viņu. Mirstot Salamandrai, kas Tevī, mirs arī Mīlestība, vēl patiesi nepiedzimusi. Tāpēc paliec sveiks un dzīvo vien ar savām ilūzijām, jo tāds Tavs liktenis...

Vēstulīti nolicis un bumbiņu cieši savos pirkstos sažņaudzis, piegāju pie atvērtā loga un manas acis palika pie zvaigznēm...

***

Vērojot sevi, kad esmu māniju un ilūziju gūstā, man kļūst smieklīgi un reizē skumji, jo esmu kļuvis nožēlojams savu ambīciju un sava vājuma vergs. Sākusies Lielā spēle, kur atkal, kā parasti, cietīs līdzcilvēki. Tas parāda tikai to, ka esmu bezdibeņa malā un neredzu savu virsuzdevumu, neredzu savus mērķus. Un tā jau ir katastrofa!?! Jā, savā alkatībā un egoismā gatavs iznīcināt visu, kas ir pret mani. Atkārtoju tos pašus vārdus, ko teikuši man līdzīgie jau sen pirms manis: - Kas nav pa prātam, tas ir pret mani!... Jā, tā ir prāta bezizeja, jo loks noslēdzas un nekas jauns nav atrasts. Nē, tā ir mana nolemtība. Un ja es sev saku, ka nav izejas, tad es maldos un patiesībā to nemaz neesmu meklējis.

Izeja ir citās dimensijās. Izeja nav jāmeklē ar prātu, bet tā ir sirdī. Ja nav sirdsgudrības, tad prāts nepalīdzēs, jo prāts darbojas laikā, bet sirds - mūžībā. Prāts var aptumšoties, bet sirds... tikai izgaismoties.

Kas būs tālāk? Kā vienmēr, man ir brīvas izvēles iespējas. Bet es sastāvu no simtiem mazu "es", no simtiem atsevišķu īpatņu. Manu virzību nosaka šo īpatņu summa, bet viņi vienmēr prātam uzspiež savu viedokli un savus mērķus, un to sasniegšanas ceļus pasludina par manu mērķi. To viņi panāk tikai tāpēc, ka esmu saskaldīts un haotisks. Manai saskaldītajai būtnei liek pakļauties un es kopumā kļūstu par spēļu lellīti šo mazo spēlmaņu rokās...

atziņa pusnaktī...

Pirms Viņš aizgāja uz savu Nekurieni, Viņš atstāja mutiskas atziņas, kuras es pierakstīju.

- Tavās smadzenēs tiek radītas visādas muļķīgas teorijas, lai attaisnotu savu eksistenci;

- Tu tēlo labo, godīgo, gudro, bet būtībā alksti pēc slavas, varas, izpriecām un baudām;

- Lai apmierinātu savu varaskāri, slavaskāri un miesaskāri, Tu manipulē ar ticīgo aitu un uzticamo suņu baru;

- Tu liekuļo, ja saki, ka dievu meklē reliģijās, kosmosā, dabā..., bet īstenībā savā psihē Tu izveidoji dieva miniatūru un sagudroji, ka pats esi dievs;

- Tu melo, ja saki, ka mīli cilvēkus, sievieti, māti un bērnus... Patiesībā Tu mīli savu akmens sirdi, uguns asinis un ūdeņainās smadzenes;

- Tev nav sirds, bet ugunsrats, kas dzen asinis dedzināt smadzenes;

- Tu neesi ne pirmais, ne pēdējais, Tu vienkārši Āksts.

TĒVAM

Es domās biju ar Māti, bet mans Tēvs... aizgāja, kā Vasara, ar gājputniem un pirmajām salnām...

TĒVAM

Es saucu: Tēvs! Tēvs... Skrēju pretī un saucu: Tēvs... Bet atsaucās man atbalss no meža un papardēs pazuda ķirzaciņa... Es skūpstīju zemi un mani glāstīja atvasaras vējš, kā Tēva roka, kā Mūžības spārns...

Asarās izmirka zeme, papardēs ielija rūgtums...

atbildes tukšumā...

Šīs atbildes izskan tukšumā. Šīm atbildēm nav atbalss, nav atskaņu... Šīs atbildes neviens nedzirdēs, neuztvers un viņas nevienam arī nav vajadzīgas. Šīm atbildēm vienaldzīgi paies garām, riteņi tūkstoškārt pārbrauks pāri un nejutīs. Tikai.. tikai mazs, izsalcis kucēns uz mirkli apstāsies, paostīs un peciņu pacēlis... apčurās.

Šīs atbildes ir tikai vardulēna piezīmes Viņa jautājumiem.

Manas mežonīgās tieksmes, kā satrakojušies kumeļi, paliek aiz dzelzs durvīm dzelžos ieslēgti. Šos zirgus ar tīģera nagiem neviens nav redzējis, neviens nav izjutis un arī nenojauš.
Manas ugunīgās asinis, kā ugunskalna izvirduma kvēlošā straume, tiek novirzīta uz neauglīgām, tukšām un sausām ielejām. Tur atdziest un ir pamats dāsnai dārza augsnei.
Mana seksuālā enerģija, kā viesuļvētra, jūrā piedzimst un saulei līdzi ejot, noplok okeānā.
Mana sirds, kā magnēts, noslēdz dzelzs durvis, aiz kurām trako kumeļi. Novirza uguns straumi, kas līst no ugunskalna un viesuļvētru iegriež okeānā.

Vardulēna Sirds ir tik maza, ka kucēnam tā ir tikai apčurāšanas vērta...