...tur

• Citas pusnakts cita saruna ar tiem pašiem vārdiem...

 

Viņš man teica, Sirds un Prāta aktā dzimst Spēks. Tāds Cilvēks var visu. Jā, tas ir pārcilvēks, bet patiesībā viņš ir īstais Cilvēks, tāds, kādam jābūt Cilvēkam.

 

Arī Tu esi Ceļā uz šo Cilvēku, bet šis Ceļš ir ļoti grūts. Tas pieprasa lielu upuri, visu līdzšinējo dzīvi. Šis upuris ir uztveres pārvietošana no ārējās pasaules uz iekšējo, uz Sirds pasauli. Šī visu spēku koncentrācija, lai pārvietotu uztveri, ir tas Lielais Spēks, kas atklāj Paša būtību. Teorētiski to apzināties ir vienkārši, bet īsta apzināšanās notiek tikai tad, kad es esmu Ceļā... Tas jau ir pārdzīvojums un prāts to aptvert vairs nevar. Tas nozīmē, ka notiek tuvošanās Sirds pasaules robežām.

 

Bet es jautāju: Kas notiks ar Viņu?... Viņš atteica – joks...

 

• pusnakts sarunas turpinājums...

 

Viņš ierunājās par Dzīvi un izstāstīja senu leģendu.

 

Viņš teica: Pirmais bija Vārds un Vārds bija Es. Es bija pirmais un Viens. Un šis Viens bija pirmais līmenis – pelni jeb kvēpi. Pirmais pārvērtās otrajā – dubļos. Otrais pārvērtās trešajā – smiltīs. Trešais pārvērtās ceturtajā – stiklā. Ceturtais pārvērtās piektajā – kristālā. Piektais pārvērtās sestajā – dimantā. Sestais pārtapa septītajā – Dzīvā Sirdī. Septītais pārdzima astotajā – bezgalībā un astotais patvērās devītajā – Mūžībā.

 

Es nezināju ko atbildēt.

 

Viņš turpināja. –Jā, cikli atkārtojas, tikai citos apstākļos. Būtība nemainās, mainās tikai forma. Sen zināmas patiesības.

Mēs nenovērtējam cilvēku kā psihisku būtni. Psihiskā pasaule ir viņa uztveres pasaule. Šeit arī notiek cīņa – būt vai nebūt! Galarezultātā jānonāk pie Būt Nebūt. Un atkal Ceļš un šis ceļš vijas pa psihiskās pasaules līkločiem.

Tava vislielākā kļūda un maldi ir tas, ka pasauli Tu uztveri kā sašķeltu, sadalītu un ārpusē, ārpus sevis, eksistējošu. Patiesībā viņa eksistē tikai Tevī, bet Tava uztvere, kas centrēta uz āru, to sadala.

Egoisms rodas no tā, ka patiesais visu aptverošais Es, kuru var sajust un ieraudzīt tikai Sirds dimensijā, tiek meklēts pretējā virzienā – ārpasaulē. Galīgās un laicīgās pasaules šaurības dēļ, prāta vēlmes konfliktē pašas ar sevi, jo nevar atrast to, kas viņas apmierinātu.

 

...sarunu pārtrauca Viņa ... Viņas maigais glāsts un teiktais: - Aiz loga, tur, augšā, zvaigžņu jūra un es gaidu savu jūrā gājējiņu...

 

• pusnakts piezīmes...

 

Ar atvērtām acīm Viņš raudzījās Pilnmēnesī un manu klātbūtni sajutis teica. – Vai Tu zini, kāpēc Tu šo visu pieraksti un aizgājis vēl turpini rakstīt un citiem rādīt... Tāpēc, ka Tu esi dziļā konfliktā pats ar sevi. Tu kaut ko meklē, naktīs juceklīgi darbojies un nevari atbildēt, kāpēc tā dari... Tu esi ne tikai dulls un akls, bet arī apgriezti darbīgs... Bet tā nav izeja no aklā apļa, tās ir tikai dvēseles lamatas.

 

Viņš turpināja. – Tu uzskati, ka esi kaut ko sasniedzis, vai arī kaut ko iespaidojis... Nē. Tu neko neesi sasniedzis un arī ietekmēt neko Tu nevari. Tu esi bezspēcīgs un vājš. Tu esi neapmierināts un apmierinājumu meklē ārpusē. Tu maldies un šie maldi Tev ir liktenīgi. Ko darīt!? Neko.

 

Jau tūkstošiem gadu pirms mums bija un arī vēl tūkstošiem gadu pēc mums būs tādi antiņi, kā Tu, kuri meklē, meklē.... Un ko atrod!?... Tikai ciešanas un sirdssāpes... Īstenībā jau atrasts krietni sen atpakaļ, jau sirmā senatnē, bet mēs joprojām vēl meklējam. Tad jautājums: Ko? Sen atrasto un sen aizmirsto. Kāpēc mēs aizmirsuši? Tāpēc, ka joprojām vēl meklējam, jo ļoti gribas saķert apvārsni...

 

...un atkal sarunu pārtrauca Viņa un Viņas vārdi: - Nu, nu nemeklē, taču... Esi jau atradis...