©Meiravietis
Intervija laikrakstam “Balvu Brīvība”. 1997. gads
- Jau pēc izveidojušās tradīcijas - “BB” savā viesu salonā uz intervijām aicina Balvu ievērojamākos un interesantākos cilvēkus. Kāpēc pēc Jūsu domām esat šoreiz izraudzīts Jūs?
Varbūt tāpēc, ka 1988. gadā latviešu tautas atmodas vilnī biju notikumu virpulī. Varbūt arī tāpēc, kad kā bijušais PSKP rajona komitejas darbinieks krasi negatīvi toreiz nostājos pret PSKP darbību gan rajonā, gan republikā. Bet varbūt arī tāpēc, ka esmu savādnieks, jo man patīk dzejot, patīk gleznot un ļoti mīlu domāt...
-Kā Jūs vērtējat PSKP pavadīto laiku un darbošanos rajona komitejā? Kāpēc aizgājāt no PSKP?
Komunistu partijā iestājos būdams dienestā padomju jūras kara flotē. Es biju rosīgs pēc dabas un vienmēr biju pret dažādām nejēdzībām. To ievēroja komandieris un aicināja darboties kompartijā. Piekritu, lai gan viņš pēc tam nožēloja, ka bija mani uzaicinājis iestāties partijā.
Rajona komitejā par instruktoru nostrādāju trīs mēnešus, bet pēc tam aizgāju uz padomju saimniecību “Viļaka” par partijas pirmorganizācijas sekretāru. Pēc nepilniem diviem gadiem pārgāju uz saimniecisko darbu šajā pašā saimniecībā, jo gribēju pierādīt, ka vārdiem jāsaskan ar darbiem.
Ja man jautātu, - vai nožēlojat kompartijā pavadīto laiku, tad es atbildētu, ka nenožēloju. Jo darbojos pēc savas sirdsapziņas un ar tīrām rokām. Un būdams kompartijā jau sapratu, ka “sūds” arī zelta krēslā būs sūds un “dimants” arī sūdos būs dimants. Tieši starp komunistiem būdams redzēju, ka viss šajā sistēmā sapuvis un smird. Toreiz manu teikto neviens jau neņēma vērā. Vienkārši atmeta ar roku, - ko tu karo par savu taisnību, tā kā tā neko nepanāksi. Tādi vārdi mani tikai mudināja darboties aktīvāk un sparīgāk.
Aizgāju no PSKP pārliecībā, ka šīs partijas vēsture ir visspilgtākā starptautiskās žīdiskās mafijas attīstības vēsture. Šajā partijā mani ievilināja ar patiesu vēstures faktu noklusēšanu, slēpšanu un sagrozīšanu. Tikai vēlāk es sapratu, ka cīnīties par gaišiem ideāliem darbojoties šādā partijā ir tas pats, kas taurenim skriet ugunskura liesmās.
-Vai Jūsu kolēģi V. Varnas, J. Gusakova, H. Cunskis, J. Suharževskis - bija pārliecināti komunisti vai tikai karjeristi?
Manuprāt, Vitauts Varnas bija karjerists. Viņam svarīgākais bija tikt augšup pa izveidojušās hierarhijas kāpnēm. Viņš bija piesardzīgi viltīgs politiķis. J. Gusakovas kundze bija un ir pārliecināta sociālisma ideju piekritēja. H. Cunskis, manuprāt, bija inteliģents padomju sistēmas ideālists. J. Suharževska kungs bija fanātiķis. Es neapvainojos uz Suharževska kungu, kad viņš man, tautfrontietim, piesolīja sešas pēdas zemes. Viņš to darīja svētā pārliecībā, jo viņš ticēja tam ko viņš dara.
-Kāpēc pret Jums vienīgo J. Gusakova cēla iebildumus, kad rajona padome Jūs izvirzīja PSKP Balvu filiāles darbības izvērtēšanai 1991. gada augusta puča dienās?
Viņa izteicās, ka Bukšs ir traks un trakos nav ko likt nekādās komisijās. Redziet, mūsdienu psihiatrija vēl nevar pateikt, kas ir “traks”un kas ir “normāls”. Vairums cilvēku uzskata, ka “traks” ir tas, kas nostājas pret vispārpieņemtajām sabiedrības normām. Toreiz es biju “pret” komunistisko un padomisko režīmu un Gusakovas kundzes acīs biju traks... Vecajam vienmēr viss jaunais un neierastais ir dīvains un nesaprotams. Tāpēc es sapratu Gusakovas kundzes uzbudināto attieksmi pret mani un līdzīgi domājošiem, bet vai viņa tagad to ir sapratusi, nezinu...
- Kā Jūs atradāt ceļu uz LTF? Kā vērtējat savu darbību tajā?
Tas bija tāpat kā ar pavasari. Tautas atmodas pavasaris atnāca un es, un mēs visi bijām tajā iekšā. Toreiz, pirms astoņiem gadiem, visi tie, kam slāpa un sāpēja, cits citu atrada un saplūda vienā veselā vilnī.
Teikšu atkal, ka nenožēloju, ka biju to dienu notikumu virpulī. Ticēju, cerēju, centos visu darīt vadoties pēc savas sirdsapziņas. Un tagad, atskatoties atpakaļ, saku, ka tautas atmoda tika noslāpēta un atkal ar starptautiskās žīdiskās mafijas palīdzību. Tikai šoreiz to izdarīja žīdiskais amerikānisms ar dolāru palīdzību. Šobrīd jāglābj tie, kuri paši grib glābties. Mums jāglābj tautas un senču gudrība.
- Kādi spilgtāki un nozīmīgāki mirkļi no tiem laikiem saglabājušies Jūsu atmiņā?
Cilvēki. Cilvēki pirmajās TF dibināšanas saieta reizēs šeit, rajonā. Cilvēki LTF 1. kongresā, barikāžu un puča dienās. Cilvēki ar smaidīgām sejām, ar gaišām acīm un paceltām galvām. Kā pretstats tam visam ir šodiena. Tagad es redzu drūmas sejas, bezcerīgus acu skatienus un nodurtas galvas. Žēl.
- Ko konkrētu un nozīmīgu Jūs toreiz panācāt?
Vispirms jau tas, ka cilvēkos pieauga pašapziņas līmenis. Mūsu tautieši sāka sevi apzināties kā lielu un vienotu garīgu spēku. Cilvēkos uzplaiksnīja ticības un varēšanas dzirksts.
Toreiz mēs tiecāmies uz varas virsotnēm un tur arī nokļuvām. Gan rajonā, gan valstī varas groži nonāca tautfrontiešu rokās. Bet ar to arī viss beidzās. Tautas atmodas ideju nesēji, ar pašas tautas, es teiktu - pūļa, atbalstu, tika nostumti malā un aprakti ar materiālisma mēsliem.
- Kāpēc TF vadītajā latviešu tautas atmodā iesaistījās tik maz - tikai 5 Balvu 1. vidusskolas skolnieki un no citām skolām neviens?
Mūsu puses cilvēkos esošais gara un domas kūtrums vienmēr mums licis palikt astē. Jaunais mūsu cilvēkos ienāk ar neuzticību un neuzdrīkstēšanos. Mūsu ģimenēs tas ir ļoti izteikti un lielu iespaidu tas atstāj uz bērniem. Tautas atmodas vilnim mūsu pusē vēl nebija gatavi. Un tikai tur, kur gribas un domas dzirksts uzliesmo, notiek pamošanās. Toreiz Balvu novads bija pirmais visā Latgalē, kas droši un stingri pēc pamošanās sāka iztaisnot savu muguru. Mūsu novadā to pašu darīja un tādi bija Balvi. Tāpēc nav brīnums, ka tieši Balvos arī visrosīgākie bija Balvu 1. vidusskolas audzēkņi.
- Kā Jūs vērtējat šodien mūsu jaunatni, tās intereses?
Jaunatne, kā vienmēr un visos laikos ir brīnišķīga. Tās intereses nosaka sabiedrībā valdošās tikumiskās vērtības un normas. Mūsdienu sabiedrība ir garīgu un materiālu katastrofu sabiedrība. Mēs izdzīvosim, ja garīgi netiksim salauzti ar žīdiskā amerikānisma materiālismu.
Šobrīd ir vērtību pārvērtēšanas laiks un pirms nākotnes vētrām mums jāglābj Gudrība, jeb Patiesas Zināšanas. Patiesas Zināšanas ir apzināšanās, ka gan pagātne, gan tagadne un nākotne ir šobrīd, tepat pie katras lietas un tikai no mūsu gribas vien atkarīgs, vai mēs gaidām brīnumus no augšas, vai arī paši radam un iznīcinām. Jo pēc dabas un būtības mūsu Dzīvotgriba ir mūžīga un nemirstīga. Tad lūk, mūsu jaunatnei ir reta izdevība gan izsaukt Vētru, gan glābt Dzīvību. Un novēlu viņai pašai izvēlēties, pa kuru ceļu iet.
- Paldies!
*Intervēja "Balvu Brīvības" redaktors Fricis Lasis
©Meiravietis
