***
Lapa dienasgrāmatā...
Pārlapoju savas
burtnīcas.
Ha-ha-ha... – Vai es tas biju,
kas šo grāmatu rakstīja?... Bet ja nerakstīju, tad kur es biju aizgājis... un
kas rakstīja?... Nezinu...
Lasu ar lielām acīm un galvu
grozīdams pats sev jautāju: - Pa kuru laiku šo visu sarakstīju?... Kas diktēja?
Kas vadīja manu roku? Kur Viņš palika?... To visu, ko šobrīd es redzu, nevar
izdarīt viens cilvēks! Tur strādāja vesela
komanda... Tas bija jauns projekts un katram komandas biedram bija savi
pienākumi, savs redzējums, tikai mērķis bija viens...
No malas man teica, tā ir
personības dalīšanās, prāta šķelšanās... Nav vis! Tur nav kam dalīties un
šķelties. Tur notiek pretējais, pievilkšanās jeb magnetizēšanās... Tur sašķeltais tiek savienots un superīga
pievilkšanās spēka ietekmē transformējas, kļūstot par daudzgalvainu jeb
daudzprātainu veidojumu...
Tādam organismam ir liels spēks,
neizsīkstoša enerģija un milzīga griba... Tāds veidojums, kā vampīrs, pievelk
un ievelk sevī, absorbē, apkārtējo enerģijas drumslas un pieaug atbilstoši
līdzcilvēku dzīvīguma izsīkumam...
Tas nav dēmonisms, tā ir realitāte...
***
Vecais leģionārs, pārstāstot
savas atmiņas, katru reizi atcerējās savu veco skolu. Pareizāk sakot, veco
skolas māju.
Jūnijā, tajos tālajos gados, viņš
absolvēja ģimnāziju. Drīz pēc tam sākās izvešanas. Līdz ar tēvu, militāristu,
izvešana draudēja visai ģimenei. Māte ar jaunāko brāli un māsu, nojautusi, ka
būs kaut kas nelāgs, bija aizbraukusi pie radiem. Tēvu izsauca uz militārās
vienības dislokācijas vietu un no turienes viņš neatgriezās... Mājās palicis
viens, viņš zināja, ka agrāk vai vēlāk, bet krievi viņu saņems ciet...
Tādos apstākļos toreizējais
ģimnāzists, vēlākais leģionārs, nevilcinoties mainīja savu mājvietu. Par
pajumti tajā vasarā viņam kļuva vecās skolas bēniņi... Dzīvodams šaurā
istabiņā, kopā ar sikspārņiem, viņš izbēga no krieviem, bet iekrita pie
vāciešiem... Ar vāciešiem palaimējās, bet leģionam kapitulējot viņš paglābās
mežā. Vēlāk, no ienākušajiem krieviem viņš "atmazgājās ar dažiem stingras
uzskaites mēnešiem"... "Atmazgāšanās" bija nekas cits, kā
stingra "hana" nodevas (speķis, pašcepta rudzu maize, dzimtenīte)
piegāde uz noteiktu adresi...
Vai tā likteņa ironija vai nē,
bet norādītā adrese bija... vecās skolas mājā...
***
Marta vakars. Pērnajās lapās
atbalstījusies un tikko uzkritušajām sniegpārsliņām piekļāvusies, mazā dzīvība nedroši lūkojas plašajā
pasaulē... Rietot saulīte aizslīd aiz mākoņa un atkal sāk snigt. Baltās
sniegpārsliņas, turoties cieši cita pie citas,
mīļi apskauj balto ziediņu...
Pūpolnīcas dziesnā, debesīs uzziedot pirmajām zvaigznēm, mazo
dzīvību ieaijā melodija no tālās
Polārzvaigznes... Jau izkausētais Sniegavīrs
pamostas un dzirdot pazīstamos vārdus, ar skumju smaidu un līdzjūtību noraugās
mazajā, baltajā, uz brīdi aizmigušajā ziediņā... Paies neilgs laiciņš un arī Sniegpulkstenīte skumji noliekdamās ar
apbrīnu vēros Vijolītes
piedzimšanu...
Šī vakara kluso, no daudzo
skatītāju acīm paslēpto, mistēriju papildināja no Dievnama ejošas Vecmāmiņas novītušais smaids...
***
Jauna sieviete šovakar
Atbildēju. - Nezinu. Bet varu
atbildēt ar līdzību. Manam paziņam, beidzot dienestu krievu armijā, par
nevainojamu uzvedību pasniedza medaļu un pateicības rakstu. To saņemdams viņš
nepateica "služu sovetskomu sojuzu", bet apgriezās un devās uz savu
vietu. Pēc svinīgā pasākuma pie viņa piegāja komandieris un pārsteigts jautāja,
vai viņš zinot, kādu sodu par šādu rīcību var dabūt... Bet zaldāts, piduku
rādīdams, atbildēja: - A mņe, pohuj!... Mņe zavtra domoj! Latvii
revoļucija... Tad Latvijā jau bija Tautas fronte...
- Bet kā to saprast? - viņa
nelikās mierā.
- Tas, ko tu dari un kam tu
kalpo, ātri sabruks... - Kā! - viņa izbrīnīta iesaucās. - Tā, - es atteicu. -
Tev jāmaina darbs, darba vieta, stils... Un jāmainās pašai. - Kā to izdarīt? -
viņa turpināja mani tirdīt. - Vienkārši. Parādi ikuci un aizej...
vienalga kur..., - es atbildēju. Tikai nebaidies.
Viņa neaizies. Viņa turpinās
čīkstēt un pīkstēt, skriet savā ierastajā ritmā, nogurt un tad jau būs cita
gaušanās... par samaitāto veselību.
Ko es varu līdzēt? Neko... Kost
pirkstā, ka jauna sieviete neizjutīs pilnvērtīgu seksu...
***
Nekurieni atceroties...
Mana tante bija ļoti stiprs
cilvēks. Ar stingru raksturu, loģisku domāšanu un milzīgu dzīvotgribu. Šajā
saulē viņa pavadīja turpat vai simts gadu... Bet liktenis bija tāds, ka dzīves
laikā viņa zaudēja vienīgo dēlu, vīru, radus, draugus... Pie viņas nāves gultas
es stāvēju viens...
Kad biju Tur - Nekurienē,
es iegāju balta marmora ēkā. Diena bija saulaina, kādas mēdz būt tikai
dienvidos. Saule spoža, spoža un debess zila, zila. Ieejot namā, mani sagaidīja
dāma melnā kostīmā. Sasveicinādamās kundze piedāvāja man iet tālāk, lielā,
gaišā zilganbaltā zālē. Saules izgaismotā telpā, no ieejas durvīm uz zāles
pretējo galu, kā stīga, aizstiepās garš, garš ozolkoka galds... Galda virsma
bija pārklāta ar vienu vienīgu torti... Torte bija izrotāta ar
pasakainām saldējuma rozēm un dažnedažādiem dienvidu saldumiem. Zālē šurp un
turp pārvietojās man nepazīstami cilvēki. Viņi kaut ko gaidīja un es nojautu,
ka viņi gaida, kad varēs nogaršot šo burvīgo torti...
Es dāmas pavadībā gāju gar šo
satriecoši grezno tortes galdu, kad pēkšņi kundze apstājās un, pasniegusi
sudraba karoti, teica: - Lūdzu! Baudi... Es izbrīnīts paņēmu karoti un
neziņā minstinājos. Viņa, mani uzdrošinot, novēlēja patīkamu apetīti un
aizgāja...
Es piegāju galdam klāt un sāku
mieloties ar šo neredzēto saldumu... Un tad, kad trešo reizi ar karoti es
paņēmu šo brīnumsaldumu, man pavērās... šausminošs skats. Ar karoti es biju
pagrābis miroņa krūts daļu... Zem tās atklājās vēl pukstoša sirds... Es
pārsteigts un satricināts, noņemot krēma kārtu, atkailināju ķermeni virzienā uz
galvas daļu un.... Ieraudzīju manas mirušās tantes seju... Es biju ēdis viņas
mirušo miesu!...
Pagriezies es ieraudzīju vēl
nebijušu ainu. Pie galda sastājušies, saldējumu ar miroņu atliekām jaukdami,
dzīroja šeit sanākušie kungi un dāmas... Izrādās, tas bija līķu galds, pārklāts
ar saldējuma torti...
Saldajā krēmā karoti atstājis,
es streipuļodams pazudu...
***
trešā ziema...
- Labvakar!, - mani ieraugot,
sniegu šķūrēdams, kliedza kaimiņš. Izskatījās viņš žiperīgs un ļoti priecīgs...
- Labvakar, labvakar... Ko
priecājies, redzi, ziema nāk..., - es teicu.
- Par to arī priecājos! - kaimiņš
atcirta. - Šoziem trešā ziema... Būs baltās Lieldienas! Vēl paslēpošu...
- Jā, - es atteicu. - Pavasaris
kavēsies. Ja šajās Lieldienās sals un sniegs, tad pavasari var gaidīt pēc
mēneša, pareizticīgo Lieldienās... Pēc Jura dienas būs jauks un silts.
- Kā tu to zini?, - kaimiņš
smējās. - Tagad globalizācija visus rakstus sajaukusi... Tur, kur siltās zemes,
snieg un salst... Ledāji kūst... Mūsu ziemas pazudušas...
Es viņa teiktajam tikai daļēji
piekritu. Teicu, ka tā ir bijis un būs un pēc noteiktiem cikliem viss
atkārtojas un atkal sakārtojas. Pēc 2010. gada varam piedzīvot arī bargas
ziemas... Un galu galā, viss tepat, uz mūsu mīļās zemītes arī mainās. Planētai
Zeme ir savas pirts dienas, kad viņa attīrās no parazītiem. Un tie parazīti nav
nekas pārdabisks, tie taču esam mēs...
- E..., viņš atteica. - Nav ko
galvu lauzīt. Labāk es muguru loku un priecājos par ziemu slaukot sniegu...
***
Kā būt!?
Viņš vēl Cilvēks, bet zina
daudz...
Viņš vēl Vīrietis, bet nav seksa
ar sievieti...
Viņš vēl Tēvs, bet bērnu nav...
Viņš vēl Dēls, bet māti
neatceras...
Mūžīgā un laicīgā sadursme
dvēselē,
Ir viņa sods un lāsts...
Viņš pats izvēlējies savu Ceļu...
Un beidzot viņš to atradis...
Viņš atpakaļ vērsts.
Cilvēks, kurš pakāries savās Domās...
***
Šovakar biju Tur. Smaržoja pēc
vīraka un ļoti stipras, melnas turku kafijas. Uz gandrīz simts gadu veca
ozolkoka galda, čehu kristāla glāzēs, zalgoja mandeļu vīns...
Sveču liesmiņas viegli dejoja
kazanovu un es ik pa brīdim mutē metu riekstus un mandeles no salmu groziņa.
Mūzika un vieglais reibonis, ko izraisīja vīns, noņēma sasprindzinājumu,
atslābināja un lika aizmirsties...
Sieviete garajā sarkanajā šallē,
kā slepeno rituālu vijīgā čūska, aptinās manam ķermenim un ar katru nākošo
gredzenu aizvien neatlaidīgāk un dziļāk grima aiz apvāršņa... Garajā šallē
tīts, čūskas dzelts un apturēts, es pazudu kaisles okeānā... Nakts, kas sekoja
šai priekšspēlei, bija trako asiņu nakts...
Asinis tika pārlietas no trauka traukā,
sajauktas un dzertas. Tām tika piejaukts piens un vīns, tad uz lūpām lietas un
laizītas... Ar čūskas mēli sieviete skūpstīja mani un trakās asinis es iešļācu
sievietē...
...tā bija Pavasara zīme...
***
Šodien atgriezos mājās, no Pavasara
sagaidīšanas dzīrēm... Apsnidzis. Sarkanā šallē ietinies, ar čūskas kodienu
pēdām izvarotajā ķermenī...
Mani klauvējieni, kā toreiz,
Ziemas sākumā, atbalsojās metāla durvīs... Es biju iztukšots un bezspēcīgs.
Sieviete sarkanajā šallē izdzēra un līdz pēdējam pilienam izsūca manus dzīvības
avotus un aizzīmogoja ar IRNAVAS laika zīmogu. Saindēja mani ar seksuālām
fantāzijām un atvēra pirmo zilās vizbulītes ziediņu... Lai vēl snieg,
bet vizbulīte pamodusies...
Man klauvējot dzelzs durvis
atvērās un Viņa sagaidīja ar fantastisku smaidu... Ar tādu
smaidu, kāds ir tikai Tur, aiz apvāršņa. Tāds smaids atgriež spēku un
iztukšotos avotus piepilda ar Dzīvības velgmi...
Tāds smaids piedod...
***
Piektdienā...
Ak, brāli! Cik sveši mēs
palikuši... No bezdarbības par dzejniekiem kļuvuši. Mums vienmēr un visur
mācījuši: - nu runā, taču! Saki kaut ko... Tāpēc mēs iemācījāmies runāt, teikt
vienalga ko. Bet reti kāds teica: - dariet kaut ko... Reālu, taustāmu... Tāpēc
mēs nedarām neko.
Man vienmēr teica, tu pretrunās
saplosīts. Ar lauzni dzejoli raksti un ar āmuru saceri dziesmu. Es atbildēju: -
ne jau tumsā, bet gaismā jūs redzat, manas brūces un asaras acīs.
Visas sāpes, kas saskares
punktos, liek nesteigties, vairāk gulēt un slinkot. Kāpēc muļķim mācīt gudros,
jo taisnīgos un godīgos nogalina taisnības un godīguma vārdā... Bet muļķis
vienmēr skrien nāvei pretī...
Es varu neticēt, varu noliegt,
varu krustā piekalt, un to pašu var darīt ar mani, bet tik un tā – olā cāli vairs nenoslēpsi...
***
pirms Augšāmcelšanās...
Turpinās liekulības un cinisma
spēle. Pasaule farizejiskajā pazemībā un bijībā piekāpusies sātanistiem. Tas
liecina par bailīgo, degradēto un samaitāto sabiedrību.
Atliek uzspļaut šai netiklajai
pasaulei un saprast tos, kuri cenšas viņu uzspridzināt. Jā, jāizjauc pašreizējā
lietu kārtība un jāsāk viss no gala. Noskaņojums kareivīgs, jo ziedot dzīvību
un līdzi aizraut simtus un tūkstošus farizeju, tas ir tā vērts. Kas ir Dzīvība?
Viņas zaudēšana ir tikai formas maiņa. Jāsagrauj netiklības debesskrāpji un
paši jāizslauka ar zilas uguns liesmu!...
Kas Tu tāds esi?... Vai nevari
pieņemt pasauli, kāda tā ir?... Tavs ego tik liels, kā debesskrāpis, kuru tu
gribi sagraut. Tavas dusmas jau deg ar zilu liesmu...
Paklusē... Un paņem pauzi...
***
Viņš piedzima, lai noplūktu
aizliegto augli... Viņu piekala krustā tikai tāpēc, ka viņš noplūca aizliegto
augli... Viņš Augšāmcēlās tikai tāpēc, ka viņš bija nogaršojis aizliegto
augli...
Viņš piedzima, lai satricinātu
pasauli... Viņu piekala krustā tikai tāpēc, ka viņš ķeizaram iespļāva acīs...
Viņš Augšāmcēlās tikai tāpēc, ka viņš mīlēja sievieti...
Viņš piedzima, lai paliktu
Mūžībā... Viņu piekala krustā tikai tāpēc, ka viņš bija traks... Viņš
Augšāmcēlās tikai tāpēc, ka visi gribēja, lai viņš būtu miris...
Bet tas, kas nelaikā un nevietā
miris, vienmēr tracina dzīvos...
***
dzemdības...
Pēc pusnakts krampjainas sāpes
lika manīt, ka sākušās dzemdības... Bet ar cilvēka aci to vēl nevarēja redzēt.
Arī slāpētas skaņas izpaudās tik vien kā klusas nopūtas. Neviens neredzēja, kā
gaismas ķermenis apaug ar cilvēkveidīgas būtnes elementiem...
Psihes laukā izkaisītās un
izsvaidītās smalkās pasaules dzirkstis tika magnetizētas un satītas enerģijas
kamolā. Kamola tinējs un kamols ir viens un tas pats, savā astē iekodies
vienmēr esošais ES Esmu...
Tas, kas pēc pusnakts sākās gaismas
pasaulē, redzamajā pasaulē parādījās tikai pēc piecpadsmit stundām. Tad
dzemdētājai reālajā pasaulē piedzima Cilvēks Pavasaris... Piedzima Joks,
kas sastingušo, kanonisko pasauli pasludināja par murgu valstību, kur farizeji
pērk un pārdot iedomas...
Piedzima bezpersoniska radība,
kas noteiktos laika posmos iznirst no Nekurienes... jeb vietas, kura no
laika gala ir katrā no mums...
***
pavasara āksts...
Es redzu Cilvēku, kurš
pārvietojas uz vienas, kreisās kājas. Labā kāja ir pacelta un karājās saitē,
kura apmesta ap kaklu. Viņa labā roka caurajā bikšu kabatā iebāzta kaut ko
meklē... Ar kreiso roku viņš cenšas atbalstīties vai arī turēties pie...
debesīm, jo roka haotiski tver tukšu gaisu...
Pavasara dubļos un netīrajā
sniegā grimdams, viņš iet pa saulei... Es apstājos, lai viņu uzrunātu, bet
Cilvēks, mani ignorēdams un galvu pacēlis, ar atvērtām acīm skatās tieši
saulē...
Cilvēks droši iet uz kraujas
malu saules ripai debesīs sekodams. Viņš ir neapturams, bezkaislīgs un
apņēmīgs. Viņš redz tikai spīdekli, kurš mākoņos slēpdamies grib aizbēgt...
Pēdējā brīdī, pašā kraujas malā,
es centos viņu apturēt... Bet mana roka bezspēkā nolaidās pār tukšo bezdibeni
un atdūrās paša krūtīs... Un vairāk neviena...
Es, es pats stāvēju kraujas malā
bezdibeņa krastā. Uz vienas kājas ar caurām kabatām... Es, es pats ķēros pie
ziemas pēdējām sniegpārslām un centos apturēt ziemu... Es, es pats gāju
pasaulē, lai saķertu apvārsni...
***
pavasara Mārai...
Viss, kas manā pasaulē radīts un
veidots, tas viss darīts ar vienu nolūku, lai atsvešinātos no Tevis. Aizmirstu Tevi...
Tavu gaišo tēlu. Tavus blondos
matus, burvīgo smaidu un pavasari Tavās acīs... Aizmirstu sāpes, ciešanas,
asaras... Aizmirstu patieso, dievišķo, mūžīgo.
Aizmirstu, ka pavasarim seko rudens,
ar skumjām, ilgām un salnām. Ka Mīlestība izstaro gaismu un naids slepkavo
Dzīvības laukā...
Aizmirstot Tevi es izdzēšu sevi un manis
nav vispār...
...tikko pamodies zirneklītis
čabinās apsnigušajās pērnajās lapās...
***
Viņa aizgāja pa mūžīgās patiesības
meklējumu ceļu. Brīvību, šo mūžīgo ideālu meklēdama. Kā vienmēr esošais un
bēgošais apvārsnis, tā aicināja un atvadījās ar balto lakatiņu...
Vienmēr bēgošais horizonts ir
šobrīd un šeit, jeb vienmēr esošais Mātes Vārds... Māte to apzinājās un
atbildēja, - Tāpēc jēdzienu "brīva Latvija" uztveru kā apziņā brīvus
un garā neatkarīgus Latvijas Cilvēkus.
Izvešana nostiprināja šo
aiziešanas un atgriešanās robežu. Aiziešana vienmēr ir gaismas un tumsas, maldu
un patiesības meklējumu robeža. Arī marta izvešanas bija robeža un Māte
to apzinājās, un izturēja...
***
Atvēris visas durvis jautāju, -
Kur izeja?
Hm..., tur kur ieeja! No
neatmiņas miglas iznākuši, aizatmiņas miglā aiziesim. “Māt! Dzemdē mani
atpakaļ...” - tā Andrejs Vozņesenskis, un vēl kāds, arī pirms viņa.
Pārspēlējot dzejnieka teikto,
saku: “Latvija! Nelaid mani pasaulē...”.
Atgriezos un atvēru tīģera
krātiņa vārtus...
***
Visi sajūsmā. Kā alkohola, vai
narkotiku reibonī. Es arī. Bet cik ilgi?...
Dzīves šūpolēs pēc reiboņa seko paģiras
un atraugas. Šodien apdievotie rīt
Tāpēc, ka man nav ..... un mani
vada ...... Valsts neatkarība un brīvība neatrisina mana “es” neatkarību un
brīvību. Un vispār, kāda "brīvība" un kāda "neatkarība"...
Atmoda! Vai es atmodies?
...“atmodies” es sapratīšu, ka
labāk būtu ja es vispār nebūtu pamodies, jo kas guļ tas negrēko un mazulis
mātes miesās nenojauš, kas labs, kas slikts. Ģēnijs!...
***
Mūžībā aizgāja Cilvēks, kurš
pēdējos astoņus gadus vairs nebija mūsu vidū, lai gan viņa miesa vēl ēda un
dzēra starp mums. Viņš bija ļoti līdzīgs putnam, kuru baroja nokaušanai, bet
kuram apgraizīti spārni un liegta iespēja aizlidot...
Pirms Lieldienām Viņš
aizlidoja... Kā putns, pavasara aicināts...
Man šis Cilvēks bija jāpavada,
bet sniegputenis neļāva. Kāda sniegaina roka, saķērusi mani aiz elkoņa, ievilka
sniegā. Es varēju pretoties, bet man līdzās, apsnigušais cīrulītis ausī
čukstēja, - Neskrien... Ieskriesi kupenā...
Atvadu ziedus es atstāju sniegā.
Apsnigušajam akmenim...
***
Sniegs turpināja snigt. Bez
mitas sniga jau trešo dienu... Neviens vairs neskaitīja ne dienas, ne naktis,
jo tam visam bija sajucis skaits.
Notika tas, ka baltajos sniega
mākoņos pavērās plaisa un sniegs mitējās snigt. Pāri mākoņa maliņai iespīdēja
dzeltena pavasara saule. Cilvēks ieraudzīja balta sniega pasauli un tukša,
balta lauka vidū vizbulīti Pavasara saules staru vainagā. Ziediņa tuvumā
skanēja Saules simfonija un tam apkārt sniegpārslas dejoja Saules deju.
Kāds, turpat līdzās, zem sniega,
teica: - Tu jau esi atvēris Pavasara sirdi un tagad tev jāatver šīs
ziedlapiņas... Tu esi pārkāpis robežu, aiz kuras Ziema ir bezspēcīga. Un Tev,
tikai Tev tās ir jāatver un jānosargā...
Šajā sniegainajā, baltajā
Pavasara dienā Tev tās ir jāatver un jānosargā... Man vēl ilgi ausīs
skanēja šo vārdu noslēpums....
***
labirints...
Bija vasaras brīvdienas.
Kaimiņos, pie vecmāmiņas, ciemojās meitene. Viņai bija gudras acis,
noslēpumains smaids un pati bezgala viltīga...
Zēnu, kurš bija dažus gadus
jaunāks par viņu, meitene ievilināja netālajā bērzu birzī... Zēns, apjucis,
meklēja izeju, bet meitene, apjaušot, ka ir izveidojušās situācijas noteicēja,
juta savu pārākumu un diktēja noteikumus...
- Tagad Tu darīsi to, ko es
gribēšu, jo citādi Tu ārā netiksi... - viņa, apzinoties sev labvēlīgo stāvokli,
šķelmīgi paziņoja.
- Tā... Tev jāizģērbjas, lai es
varu pārbaudīt, ka tiešām Tu esi zēns...
Zēns bija samulsis un pietvīcis
kā dzērveņoga. Tomēr viņa vīrišķais "es" lika paklausīt meitenes
iegribām. Zēns izģērbās... un droši skatījās meitenei acīs. Meitene, viltīgi
smaidot, sāka izģērbties... un meitenīgi kārdinoša piespiedās zēnam cieši
klāt... Meitenes bērnišķīgi seksīgās rokas glāstīja tobrīd vēl snaudoša, bet
pamosties sākuša vīrieša augumu...
Toreiz, vasaras brīvdienās,
smaržīgu jaunu bērzu birzī, meitenes un zēna piedzīvojums bija slēptā
dzīvības centra atrašanā...
***
...matiem plīvojot un krītot uz
pleciem, pāri vēl aizsalušajam ezeram, skrēja Marts... Kā pirmie
gājputni, kā sula baltajos bērzos, Viņš kāpa augšup, pretī Pavasarim...
Kā zibens šautra, Marts
skrēja uz mērķi, lai durvis atvērtu Aprīlim un aizcirstu Svecainei...
Vēl kupenās grimdams, vēl naktīs
maldoties, Marts skrēja Ziemai pa pēdām...
***
Melnais strazds...
Lai arī šorīt
Tad strazds, zaļganmelnajiem
svārkiem rīta saulē zaigojot, aizlidoja pie būrīša un iesēdās tajā. Arī tur
viņš žvīgoja uz nebēdu...
Vai strazds juta, vai arī citādi
uztvēra, bet īstajā brīdī viņš izspraucās no savas mājiņas, lai apturētu garām
lidojošo strazda dāmu. Tad tik sākās... Ar galvu un kājām putns pazuda dziesmā,
kas veltīta tikai vienai, tikai... Viņai.
...strazda dziesma kausēja sniegu, sals pārvērtās siltuma vilnī un
vecais īgņa, kaimiņš bozis, pacēla acis augšup un viņa šķībā lūpa pārvērtās
jauneklīgā smaidā...
Strazda dāma ar kundzisku
lepnību noraudzījās lejup un cilvēks, apakšā, galvu nodūris un santīmus kabatā
žvadzinādams, aizgāja nezin kur...
***
Ziemeļdēls...
Balts putns sala ledū... Ledus
važas savažoja viņa spēku un Ziemelis izrāva ledus zobenu, lai nepaklausīgo
sodītu....
Sniegbaltais putns nepadevās...
pagrieza krūtis pret balto asmeni un... acīm mirdzot atdevās Ziemelim... Savu
brīnišķo zobenu, pavasara saulē izgaismodams, Ziemelis trieca ledū, kurā
iekalts Baltais putns...
Pār Baltās Zemes ledājiem
nogranda pērkons un zobens ar zibens spēku pāršķēla ledāju... Ledājam sabrūkot
un putnā atraisoties milzīgai enerģijai, tas tika pacelts Saules augstumos...
Ziemelis dēlu atgrieza Saulei,
Baltajai Mātei...
***
gulbju ezers...
Baleta „Gulbju ezers”
pirmuzvedums Rīgā, 1926. gada 30. martā.
- Viņš sev un Viņai pirms septiņiem mēnešiem
rezervēja sēdvietas septītajā rindā. Septiņas stundas pirms izrādes Viņš
Viņai uzdāvināja septiņas tumšsarkanas rozes un pasniedza torti gulbja
apveidā. Septiņas stundas pēc izrādes Viņa jau septīto reizi Viņam
pateicās par burvīgo piedzīvojumu un Viņš Viņu septiņreiz noskūpstīja...
Pirms baleta „Gulbju ezers”
izrādes Rīgā, 2008. gada pavasarī.
- Viņš aizcirta durvis, pirms Viņa pateica, ko
vēlas. Septiņas stundas Viņš nokvernēja pie datora un durvis atvēris
pārjautāja, - vai vakariņas gatavas... Viņa, skumji smaidot, ar asaru uz
lūpām, Viņu vēsi noskūpstot, atbildēja, - jā, mīļais. Bārā „Gulbju ezers”...
***
sistēma...
Es gribēju mainīt gadiem ierasto
kārtību birojā, iestādē... Es gribēju norisi padarīt caurspīdīgu, atvērt un
piedāvāt visiem interesentiem... Banketā gribēju dzert tikai augļu sulu... Es
gribēju... vēl daudz ko gribēju.
Saimnieks viegli uzsita man uz
pleca. – Nemaini, - viņš teica. – Nerādi, - viņš jocīgi pasmaidīja. – Dzer, -
vodku pasniegdams viņš teica.
Es atgaiņājos, - paldies! Nē, es
nedzeru...
- Tad... vācies!
...bet es tikai gribēju piedāvāt
pavasara laiku...
***
mežs...
Ripo galvas... kokiem ripo
galvas...
Mežs vaid...
Ievainots, bezspēcīgs, pazemots...
Zāģveidīgs elements slepkavo bez
mitas...
Mežmalā, pie nozāģēto koku
krāvuma stāv mazs bērniņš. - Tēti! Es redzu daudz, daudz asaru... Redzu,
kā no daudz, daudz asarām veidojas krāvums pēc krāvuma... Un es neredzu galu...
- Gals tuksnesī, manu zēn.
Izslāpušie dzer šīs asaras..., - atbildēja tēvs.
***
Tūkstoš dienās saliku skaistuma
ābeci
- No vecmammas grumbām
- No vectēva krampjainiem pirkstiem
- No mātes sirds pukstiem
- No tēva sēklas
- No meitas smaidiem
- No dēla jaunības
Un Viņas mīlestības
Comments