***
viņš iznāca...
Viņš iznāca ar aizlauztu sirdi...
Tūkstošu apsmiets,
bet arī stiprināts...
Simtu atstumts,
bet arī apbrīnots...
Desmitu nodots...
bet arī sumināts...
Viņš samaksāja par vientiesību,
bet ieguva skaidrību...
No viņa noskaitīja par paļāvību,
bet ieskaitīja par godību...
Viņam pieprasīja par pakalpojumu...
bet atgrieza ar uzviju...
Viņš izcieta pazemojumus,
bet netika pazemināts...
Viņš iznāca ar ielauztu sirdi...
bet ar tērauda mugurkaulu.
***
Šonakt saņēmu e-vēstuli. No sen aizmirstā paziņas.
"Paskrējis laiciņš, kopš esmu te, uz šīs jaukās
saliņas. Bet vai tā ir?
Domāju, beidzot esmu skaidrībā. Viss, kas šeit notiek, ir
ākstīšanās un izaicinoši nicinoša izturēšanās un attieksme pret vispārpieņemtām
normām. It īpaši tas attiecināms uz hiperaktīvajiem un viņu mērkaķošanos.
Jā, arī māžošanās ir attīstības ceļš un tie, kuriem tas
pieņemams, lai skrien...
Bet tiem, tostarp tev, kuriem derdzas šīs riebīgās lietas
un nav pieņemami pašreiz valdošie ētiskie standarti, aicinu apvienoties un
sūtīt savas īsziņas uz: man@WWW
Vajadzības gadījumā satiksimies un ja būs nepieciešams,
tad tas būs sākums citai kārtībai. Mēs neesam vieni paši, ar mums jau ir un tas
ir daudz.
Visu labu!"
Izlasot, nodomāju, lai gan pensionārs, tomēr enerģija vēl
iet pāri katliņam...
***
Tu vari manu
vēstuli nesaņemt, bet es tik un tā rakstīšu... Rakstīšu par bagātiem gadiem,
par smaidiem un saules zaķīšu rotaļām acīs... Par rokām, siltām, kā glābēja
spārni...
Tu vari manu
vēstuli izmest, bet es tik un tā sūtīšu... Sūtīšu ar īsziņām, ar ē-pastu,
faksu... Ar pasta baložiem, ziņnešiem, gājputniem...
Tu vari mainīt
adresi, slēpties un bēgt, bet es tik un tā meklēšu... Pa zirnekļu tīmekļiem, pa
sikspārņu alām... Pa dārgiem krogiem, pa rivjēras hoteļiem...
Tu vari nebūt, bet
es tik un tā rakstīšu... Par to, ka Tu varēji būt!....
***
Ja man pietrūktu
viena sērkociņa un ūdens malka, šeit es nepļāpātu.... Bez vienas sveces
liesmiņas nebūtu pavasara....
Varētu domāt, - Ko
tur, es!... Mazs un melns kukainis.... Bet, ja es tā domātu, viņi - nedomātu.
Viņi būtu izdarījuši...
Viņi būtu
dedzinājuši tiltus...
***
Viņam nebija nekā,
tikai trakā apņēmība, apņemšanās iekosties un neatlaist.... Ar zobiem,
nagiem..., ar dullās idejas piesaukšanu... Viņš pēdējā brīdī pagriezās un
aizgāja....
...aizgāja
iztīrīt zobus, pēc tukšu salmu kulšanas....
***
Es savādāk
nevarēju..., bet viņa pazuda, kā akā iekritusi. Nekādas pazīmes, ka ir kaut kur
virspusē... tikai putna kājas švīkas slapjajās aprīļa smiltīs un spārnu švīkoņa
bērzu birzī...
Atradu... uz
lieveņa, ar raibu tauriņu rokās...
***
Mierinot es biju
vienās domās ar jauno cilvēku, kuram psihoterapeits pateica iznīcinošus vārdus,
ka, lūk, viņš, nekad nebūs vesels....
Mani šajā jomā
(psihoterapijā) darbojušies speciālisti gribēja iznīcināt ar vielām, kuras
testētas, ja nu vienīgi uz mūsu priekšteču, nabaga pērtiķu, nenobriedušās
psihes melnajām zonām... Ja kādam no šiem gudriķiem (psihoterapeitiem) vēlāk
top zinātnisks darbs, kuram viņi paši, iespējams, tic, tad tādā gadījumā man
jātic arī pārdzimšanām, kur iepriekšējā dzīvē es biju ar trakumsērgu saslimis vilks, kurš sakoda vairākas aitas, kuras vēlāk
pārdzima par psihoterapeitiem...
Šāds pieņēmums,
iespējams, pat ļoti ticams...
***
Manai kaimiņienei
izcila jutoņa, pareizā laikā un vietā pateikt svarīgāko. Tā bija arī šoreiz.
Ieraudzījusi mani,
viņa metās klāt un pensionāres
saviļņojumā pateica viedus vārdus:
- Saeima nokalpos līdz galam, jo tagad būs visi simts deputāti... Godmanis
atstrādās ar uzviju un Gaismas pils pārvērtīs Latviju...
Nu, ko! Man atlika
tikai viņai pateikties par labām, stabilām un galvenais, karstām ziņām... Viņa
ar to lepojas, jo draudzene viņai informāciju piegādā no lielās varas gaiteņu
aprindām...
***
Viņš palika
dusmīgs. Mans kaimiņš metās viņu aizstāvēt ar nodrāzto frāzi, ka jāvairojas
Latvijai, jo tauta iet zudumā... Ka musulmaņi tikai uz jaunās paaudzes
pieauguma vien pārņemšot pasauli. Nemaz jau nerunājot par dzeltenajiem. Arī
Amerikā melnie vinnēs un baltie bēgs tāpat kā Rodēzijā...
Ko es viņam varēju
atbildēt!?... Vēlāk, jau ārpus pagalma, savam kaimiņam teicu, - Bet paskaties,
kādi tie bērni! Ne īsti paēduši, ne īsti pie prātiņa, kāds būtu vajadzīgs tiem,
kuriem jāizaicina globālās pasaules īpašie piedāvājumi... Viņi būs tikai
bremzes, no kurām dils riteņi tiem, kuri dzimuši skriet ātrāk.
Jau mājās esot,
atbildēju tikai sev. - Vīrietim, ja viņš dzimis starp cilvēkiem, jāmāk un jāvar
kontrolēt savas seksuālās dziņas, jo tikai cilvēks spējīgs seksuālo enerģiju
transformēt mākslā, zinātnē, dzejā... Visai citai dzīvajai radībai tas nav
dots. Bet ja cilvēks netiek galā ar šo vienreizējo iespēju, tad tas ir cilvēces
noslīdējums zem jostas vietas... Vīrietis, kas nesavalda seksa ērzeļus, ne ar
ko neatšķiras no sava četrkājainā drauga. Piemērs tam ir Āfrikas un Amazones
vidienes iemītnieks. Atšķirība tā, ka mūsdienu modernais vīrietis to dara
eleganti, bet afrikānis vienkārši un dabiski, tāpat kā lielo pērtiķu
tēviņš.
Parasti tāda seksa
augļi ir kā ābelei āboli, - izdzīvos, labi. Ja kāds apēdīs, arī labi, bet
ja turpat, zem kājām, sapūst, arī savs labums...
***
Mana zilā Rudzupuķe,
svaiga, kā rīta rasas piliens un saules apmirdzēta, apstājās pie spoguļa. Viņas
mirdzošās acis kaut ko meklēja..., bet lūpas..., lūpas izdvesa vārdiņu, -
Spogulīt!...
Prieks, kāds mēdz
būt tikai pavasara rītos, salija Rudzupuķes ziedu kausiņos. Šorīt Viņa pasaulei
paziņoja:
- Spogulis
pateica, ka es esmu visskaistākā. Arī tu, mani noplūkdams, iesaucies:
- Patiesi! Tu,
mana rudzupuķe, esi visskaistākā!
***
Sēdējām pie turku
kafijas krūzes un kraukšķinājām Melnās Arābijas mandeles. Es un mans radinieks
- jauns, pieklājīgs puisis.
Viņš atcerējās
gadījumu no Lieldienu viesošanās tālās lauku mājās mūsu mazās zemītes dziļajā nostūrī.
Lieldienās, kā jau
Lieldienās, iemalkojuši, ieēduši un ar olām sakāvušies... Tas viss pie lietas
un pašsaprotams, ja tikai nebūtu kāds kuriozs... Viņam, jaunam čalim, piešuvās
pusmūža tantuks un šo aicināja viņu izdrāzt... Šis, kārtīgs jauns vīrietis, no
lielpilsētas smalko aprindu ģimenes, par šādu, tik pārdošu iereibuša sievišķa
projektu, bija šokā... Vēlāk, attapies un mēģinājis to visu pārvērst jokā...
Bet, nekā. Bābietis plijies virsū un savas nošļukušās krūtis atkailinājusi,
lieldienu olu vietā par pautiem vien runājusi...
Mans gados jaunais
radinieks, protams, centās aizbēgt no puisi gribošās vecenes, bet... Likteņa
ironija, laikam brandaviņa vaina bija, kāja aizķērās un šis ievēlās bābietim
tieši klēpī... Nu, protams, šī, lai gan kārtīgā švunkā, bet aiz pautiem viņam
sagrāba... Viņš varēja bļaut no visa spēka, bet klātesošie taču tikai smējās...
Tālajā mūsu
zemītes malā smiekliem ir maizes vērtība...
***
Bet kur Tu
esi? Atkal sirds man uzdot šo jautājumu. Tā nevar nomierināties, jo meklē
atbildi, grib būt apmierināta. Sirds meklē Tavu pasauli, bet maldu un
māņu vadīts, kuri atsaucas uz maldu gunīm, meklē to tālāk no Tevis.
Maldu gunis nav
nekas cits, kā Tava vēlme nesatikt mani un tālāk prom no manis... Un šī
nevēlēšanās Tev piedzima manas stiprās vēlmes rezultātā.
Bet kas Tev iedeva
šo nevēlēšanos satikt mani? Es Pats! Pats ir tas spēks, kas liek piedzimt un
nomirt. Pats ir mana vēlme un Tava nevēlēšanās. Pats satur abas puses – Tavu
pasauli un manu Sirdi. Tātad, Pats Tev!
***
- Dzīvoju, lai
nedzīvotu..., - ar tādu virsrakstu saņēmu speciāli kodētu vēstuli no
bērnības drauga, kurš šobrīd atrodas kaut kur dziļi Āfrikā un jau septīto gadu
pilda uzdevumu, par kuru man tikai nojausma...
Viņš, bērnības
draugs, bija tāds dīvains un vienmēr piedzīvojumu alkstošs. Tāpēc arī dzīve
viņam izveidojās, kā viena vienīga dažādu piedzīvojumu ķēde. Skolā viņš bija
ķīmiķis - spridzinātājs. Vienreiz uztaisīja sprādzienu pie ļeņinekļa un tā
rokai norāva trīs pirkstus... Tad viņu paglāba tēva prestižs un sakaru tīkls...
Jau universitātē būdams viņš kopā ar draugiem izveidoja klubiņu, kur zem
nevainīgas izkārtnes darbojās brīvdomātāji... Toreiz, sistēmas profilakses
nolūkos, viņus palūdza izklīst, bet dažus, tostarp manu draugu, izslēdza no
augstskolas...
Vēlāk viņš trīs
piegājienos mēģināja novīt ģimenes ligzdu, bet katru reizi, kā balodim pasakā
"protu, protu...", bet galā - čiks. Sievietes viņam bija tikai
izpriecās. Bet priecāties viņam patika un ar vērienu... Šķiet, ka tādēļ viņš
bija spiests atstāt Latviju un pazust tur tālu, tālu džungļos...
Šodien viņš ir tur, kur smadzenes pakļautas
psihotropo vielu apstrādei un lielākoties tiem, kas tur, smadzenes tiek
izceptas, kā omlete uz karstas pannas...
Bet es nezinu...,
es tikai nojaušu...
***
Pēc trīs stundu
skrējiena un meditācijas stundas, viņš pierakstīja lūgšanu.
Es esmu beigu
sākums.
Mans mērķis ir
sasniegt Augstāko Punktu: Es esmu Ir. Augstākā virsotne ir piepildījums. Visi
mani spēki tiek pakļauti šā mērķa sasniegšanai. Šis mērķis ir eksistences un
dzīves jēgas attaisnojums. Šis mērķis ir manas tieksmes objekts un
galarezultāts. Šis mērķis ir Gribas mērķis.
Manas Beigas.
Es esmu sākuma
beigas. Es esmu Viss. Visa pasaule ir manī. Es radu Visumu un Es Visumu izārdu.
Es esmu Haoss un Kārtība. Es esmu piepildījums. Es esmu DZĪVĪBA.
Mans Ceļš.
Es eju šo Ceļu bez
gala un sen. Mūžīgi Es eju pats pie sevis. Tā ir Kustība, tas mans bezgalīgais
Ceļš. Tā ir Mīlestības Kustība, tas ir Mīlestības Ceļš. Mani pievelk Visums jeb
Ir. Mani pievelk Skaistais. Es esmu mūžīgā Ceļā pie Skaistā.
Mans Mērķis.
Mans mērķis ir
saplūst ar Skaisto. Mans mērķis būt Sirds dimensijā. Mans mērķis ir kļūt par
Visumu. Kad Es kļūstu par Ir, tad Ir kļūst par Es un Es atkal esmu Ceļā. Kad
Griba jeb Mīlestība kļūst par Sirdsapziņu jeb Skaisto, tad Sirdsapziņa jeb
Skaistais kļūst par Gribu jeb Mīlestību un atkal sākas Kustība.
Tāpēc mans Ceļš ir
bezgalīgs un mans mērķis ir bezgalīgs. Ceļā jeb Kustībā piepildās DZĪVĪBA.
***
Ja nāk, tad viss
nāk reizē. Tā arī šoreiz. Īsziņas, vēstules, zvani...
Vēlu vakarā
piezvanīja bijusī kursa biedrene. Šai nenākot miegs, tāpēc arī zvanot. Jau labu
laiku viņa mani netraucēja, bet nu, atkal.... Tas ar viņu pēdējā laikā atgadās
aizvien biežāk...
- Oi, kā es
sailgojusies pēc tevis!... Un šovakar,
kad pavasaris tāāāā... kņudina, nu gribas, gribas kaut ko tāāādu..., nu,
savādāku..., - pie pēdējiem vārdiem viņas balss sāka rezonēt un pārvērtās, nu
galīgi tukšu salmu kulšanā... Viņas pēdējo nedēļu grēksūdze bija tikai
attaisnojums tam, ka tik ilgi nebija man zvanījusi...
Viņas vīrietis tā
nogrimis daudzos darbos, ka viņam pazudis šās tālruņa numurs... Viņa to viņam
atkārtoti iegrūdusi zobos un kā saniknota lauvene norūkusi, - mēnesi... brīvs... Saprotu, viņam tā būs nelaime. Vispirms, viņš būs zaudējis
izkopta seksa partneri. Otrkārt. Vide, kurā viņa dzīvo, noņem spriedzi un
atgriež līdzsvaru. Bet darbos pazudušajam, kāds ir viņas vīrietis, tas ir ļoti
svarīgi. Un treškārt. Viņas dzīves stils sader ar viņas ķermeņa kustībām,
pozām, žestiem...
Saruna ieilga, bet
es centos ātrāk beigt, jo ilgāk runājot viņa kļūst neatvairāma... Bet tas jau
cits stāsts...
***
Sporta un citās
aktivitātēs viņš bija nopelnījis veselu lērumu medaļu, diplomu un dažādu
lietiņu... Sākumā viņš ar to visu lepojās, bet gadiem ejot tās pārklājās ar
putekļu kārtu un sāka tracināt... Kāpēc tās te stāv? Atbildi nesagaidījis, viņš
sāka lielo revīziju, kurai sekoja lielā tīrīšana...
Un tad, starp
putekļiem un medaļām viņš atrada..., pirms daudziem gadiem pazudušo savu laulības zelta gredzenu!... Ar Viņas iniciāļiem īpašā gravējuma tehnikā...
Toreiz, gredzenu
meklēdams, viņš bija uzlauzis grīdu, izcēlis akmeņus un ķieģeļus, zālāju
uzrušinājis un strūklaku apturējis, par ko dabūja bēgt no kārtībniekiem un
milicijas, bet tā arī neatrada...
***
Kolēģe apjautājās,
kad labāk stādīt vai sēt, lai iegūtu ražu, kas priecētu sirdi.
Es viņai atteicu.
Ja piecas pamatprasības izpildīsi, tad galarezultātā nebūsi vīlusies. Un
tās ir:
- Sēkla. Jābūt dzīvībai sēklā.
- Mēslojums. Jābūt pienam mēslos.
- Siltums. Jābūt paduses siltumam.
- Mitrums. Jābūt klēpja mitrumam.
- Mīlestība. Jābūt Sirds
mīlestībai.
Tas attiecas ne
tikai uz augiem, bet arī uz dzīvnieku pasauli un cilvēku. Tā ir kvintesence.
***
Šonakt aiz durvīm
kāds raudāja. Es neuzdrošinājos atvērt durvis un pajautāt... Es klusēju. Vai
es pareizi darīju?
Es darīju tā, kā
man lika to darīt. Kas lika!?... Ja es zinātu, tad es nejautātu.
Es arī nepasniedzu
roku tam, kas gulēja grāvī. Es viņu ignorēju un viņš ignorēja mani. Viņš
turpināja gulēt... Vai viņš pareizi darīja?...
Viņš darīja tā, kā
viņam lika to darīt. Kas lika!?... Ja viņš zinātu, tad viņš negulētu...
***
Kaimiņš atkal,
mani saticis, sāk risināt globālas problēmas. Šoreiz viņu uztrauc homoseksuāļu,
geju un lesbiešu liktenis... Viņam žēl šo cilvēku, kuri nevar izbaudīt dabiska
seksa priekšrocības un skaistumu. Bet vēl vairāk viņu uztrauc, ka cilvēce var
nojūgties un pasauli pārņems haoss...
Es viņu mierināju,
ka tūkstošiem gadu tas jau ir bijis, bet pasaule kā stāvējusi, tā stāv... Un
vispār, cilvēks, šis vispilnīgākais mikrokosms, no laika gala sevī nes visas
lielās pasaules sastāvdaļas. Ikvienā no mums dzīvo karalis un vergs, slepkava
un bērns, nodevējs un taisnais... Tāpēc teikt, ka es šāds un ne citāds, ir tas
pats, ka labāk neteikt neko.
- Bet tā taču anomālija,
ja vīrietim pretdabiskas tieksmes, - iesaucās kaimiņš.
- Bet vai tas nav anomāls,
ja miljardi piedzimst, lai nomirtu... Bet vai tas nav anomāls, kamēr mēs te
filozofējam, tūkstošiem bērnu mirst no bada, dažādām sērgām un slepkavībām...
***
Savas idejas es dzemdēju
vētras laikā... Pērkons tām iepūta dzīvību, zibens noskūpstīja...
Savas idejas es palaidu
pasaulē... Tās pūlim iedeva varu un ķēniņus piekala krustā...
Manas idejas nomira
pusnaktī. Sveces liesmiņā sadega, liķiera glāzītē noslīka. Sieviete pārmeta
krustu, es iespraudu puķi...
***
Honkongas
prostitūta...
No savējiem viņa
bija dabūjusi iesauku Honkongas prostitūta. Kāpēc Honkongas?...
Iespējams, tāpēc, ka pusotru gadu viņa pavadīja Dienvidaustrumāzijā. Vai tā
bija Honkonga, vai Makao, tas nav tik svarīgi. Kad atgriezās, viņai jau bija
nauda. Daudz naudas...
Šeit viņa
uzdzīvoja, bet daļu naudas, pateicoties vīrieša padomam, arī ieguldīja. Drošā
un samērā ienesīgā vietā. Savējiem, kuri raduši dzīvot no rokas mutē, bet kuri
cītīgi svētdienu rītos apmeklē baznīcu, viņa bija kā dadzis acī. Kad pamācības
un cita veida morāle nelīdzēja, tuvinieki centās norobežoties no viņas. Bet
jaunā sieviete, radusi būt brīva un eleganta, pie savējiem ieradās ikreiz ar
citu auto. Kad piedāvāja vecmammu aizvizināt uz baznīcu, tad pateicības vietā
no visiem saņēma ņirdzīgas nievas un indīgas replikas. Tikai tēvs klusēja...
Tajā svētdienā,
sveikt māti dzimšanas dienā, viņa ieradās ar jaunu Audi. Mātes nodzīvoto gadu
skaitlim atbilstošu ziedu pušķi un mātei īpaši izraudzītu dāvanu viņa centās
pasniegt vienreizēji skaisti un neatkārtojami, bet... Māte no baznīcas
atgriezās sapīkusi un dusmīga. Reizē ar čīkstošām durvīm niknumā vērās arī
mātes mute. - Pazūdi!... Negribu tevi redzēt!... Nav man meitas! Tikai
maza bija... Lielas nav! Nav... Ir tikai netikle!... Prostitutka...
Meitas sarūpētā
jaukā dāvana un apsveikuma vārdi palika pusceļā... Sirdī ielija dziļš un sāpīgs
rūgtums... Mīlošās acis karstās asarās noslīka...
Dažas dienas vēlāk
viņa pazuda... Tie, kas kaut ko zināja, kā minējumu izteica, ka jaunā sieviete
atgriezusies Honkongā, bet varbūt arī Makao, vai Singapūrā...
***
Viņš centās man
pierādīt, ka te nekas neizaugs... Ka bezcerīgi te kaut ko sēt... Ka nevar uz
akmens kāds augt un ziedēt...
Es viņam centos
pierādīt pretējo. Teicu, ka arī uz akmens kāds var iesakņoties.
- Kā, var?, - nu
jau pikts viņš jautāja.
- Bet tu paņem un sēj!
Iesēj vienu, divas, trīs sēklas... Iesēj simtu! Deviņdesmit deviņas nomirs, bet
simtā... uzziedēs! Deviņdesmit deviņas viņu baros, sildīs un ļaus
iesakņoties. Tikai tādēļ, lai simtā izsētu simtus...
***
Gandrīz katru
piektdienas pēcpusdienu viņš pārradās mājās pēc nedēļu garas prombūtnes
speciālā internātskolā. Pirmais, ko puika darīja, aizskrēja uz tēva darbarīku
noliktavu. Tur, vienā, nelielā telpas stūrī, bija ierīkota mākslas darbnīca.
Šeit jaunais cilvēks zīmēja, darbojās ar krāsām un izgrieza koka skulptūras.
Ar saviem darbiem
puika ļoti lepojās un vienmēr gribēja dzirdēt citu vērtējumu. Bet tie citi...,
tie citi par puiku pasmējās. Cits mēģināja izsmiet, vēl kāds arī pateikt, ka
savu mākslu labāk nobēdzini tālāk no cilvēku acīm....
Tas jaunieti
sāpināja. Vēlāk viņš nevienam vairs nejautāja, bet noslēdzies savā pasaulē
turpināja veidot viņam vien zināmas lietas. Arī citi par viņu vairs nelikās
zinis, tikai tik vien zināja, ka puikam vismaz ir ar ko nodarboties. Līdz kādā
svētdienas vakarā vecāki atskārta, ka dēls nav redzēts kopš brokastu laika...
Tēvs aizgāja saukt viņu mājās, jo vakariņas atdziest un jāgatavojas braukšanai
uz skolu. Iegājis noliktavā, viņš no pārsteiguma sastinga...
Telpa viscaur bija
izgreznota ar dažādiem rudens ziediem... Uz betona grīdas, dzelzs rīkiem un
metāla plauktos dega desmitiem svecīšu. Daudzas jau bija izdegušas un
nodzisušas. Sienas un griesti bija izrotāti ar zīmējumiem, kuros bija tikai
puķes... Pašā telpas vidū, baltā auklā šķērsbaļķim pārmesta karājās brīnišķīga jaunas
meitenes koka skulptūra... - Bet kur zēns?..., - bija pirmais jautājums,
kad tēvs atguvās no pārsteiguma...
...puika, cieši
aizmidzis, saldi gulēja vecmammas vecajā ozolkoka tīnē. Viņš skulptūru pakāra,
lai apžūst laka, kas izgatavota no trejdeviņām zālēm un kurai skulptūra
jāsaglabā deviņus mūžus...
***
Kaimiņš, saķēris
mani aiz rokas, uzrunāja: - Pagaidi! Nesteidzies! Tu atkal vienā skriešanā...
Klau, kā tu domā, vai mēs, latvieši, neesam vislielākie skauģi un viens otra
ēdāji?...
- Ko tu domā, - es
atjautāju.
- Es domāju, ka
visa tā štelle ap simto saeimas deputātu un elektronisko ministri ir tāda
skauduļu zobu klabināšana, jo kāds labums no šiem teātriem?... Ja jau tie, kas
par šiem amatvīriem un amatsievām ziņojuši, izliekas esam tik taisni, tad kāpēc
to nedarīja uzreiz, tajā pašā brīdī, vai tajā pašā stundā, ja redzēja, ka tas
ir likuma pārkāpums.... Mana saprašana ir tāda, ka reņģu vietā mums labāk
garšo otrs, bet iespējams... reņģes iet mazumā, bet mēs - vairumā... Bet
varbūt ēdīsim labāk sutinātus burkānus...
- Jā! Man arī
garšo sutināti burkāni un ar māllēpēm..., - es atbildēju.
***
Vēlu vakarā pie
durvīm kāds zvanīja... Tas bija mans bērnības draugs un tagadējais kompanjons.
Viņš atnesa bēdīgu vēsti...
Lietuvā, cietis
smagā satiksmes negadījumā mūsu kopīgs labs paziņa un sadarbības partneris...
Kritiskā stāvoklī nogādāts tuvējā slimnīcā...
Nolēmām, ka viņa
sievai, kurai nākošā mēnesī jālaiž pasaulē bērniņš, neko neteiksim. Arī māti
netraucēsim, vien pateiksim, ka braucam uz robežu sagaidīt dēlu.
Šonakt mēs esam
ceļā uz Lietuvas - Polijas pierobežu....
***
mobilais izslēgts,
visi sakari bloķēti...
lūzuma vietā
klusuma pauze.
pēkšņs
pagrieziens...
aiz līkuma gaisma,
tālāk jau nesaukta
tukšuma pauze.
attēlu tūkstoši...
šajās sekundes
simtdaļās,
nākošais mirklis
jau piederēs Mūžībai...
***
...ja piecdesmit stundas
neesmu gulējis, tad tagad kājas griestos un galva uz āķa...
...kaut kas man
kaut ko vēlējās jautāt...
...es izspļāvu, - ej ratā...
***
Šorīt kaimiņš Jurģu tirgū iegādājās jaunu
kucēnu... Un ak, manu dieniņ, vecais vilks, kurš pie viņa mitinās jau
četrpadsmit gadus... pēkšņi nosirmoja.
Es kaimiņam, kurš šorīt
- Jā, jā..., -
kaimiņš atmurmināja. – Tāpēc dēls aizbrauca, lai tēvs nenosirmotu,- blēdīgi
apkārt skatoties atsmēja kaimiņš...
Comments